Stents ir dobs cilindrs, kas novietots korpusa iekšpusē, lai atbalstītu sienas vai uzturētu normālu orgāna apkārtmēru. Sirolimus jeb rapamicīns ir zāles, kas nomāc imūnsistēmu, lai organisms neuzbrūk jaunam implantam. Sirolīma stents, ko sauc arī par sirolimu izdalošo stentu, ir stents, kas tiek ievadīts ar zālēm. Tas palīdz novērst ķermeņa sliktu reakciju uz jauno stentu un jaunu aizsprostojumu rašanos. Sirolimus stenta implantācija ir minimāli invazīva operācija, kas parasti ļauj pacientam īsā laika periodā atgriezties normālā dzīvē.
Lielāko daļu laika stenti tiek ievietoti koronārajās artērijās, lai koriģētu zemu asins plūsmu uz sirdi. Tos var izmantot arī, lai aizsargātu citu ķermeņa cauruļu darbību, ja, piemēram, tās nospiež vēža veidojums. Stentus ievieto, izmantojot endoskopu un piepūšamu balonu, kas tiek padots caur katetru. Ja stents jāievieto koronārajā artērijā, katetru ievelk caur perifēro artēriju; ja stentējamā vieta atrodas gremošanas traktā kā žults vai aizkuņģa dziedzera kanāls, to var ievadīt caur barības vadu.
Sirolimus stents ir efektīvāks nekā stents bez medikamentiem; tas ir arī efektīvāks par balona angioplastiku atsevišķi vai stentu, kas satur zāles paklitakselu. Sirolimus stentā esošās zāles neļauj organismam pārmērīgi ražot šūnas, jo tās dziedē ap operācijas vietu. Ja tiek izmantots tukšs stents, visticamāk, būs nepieciešama atkārtota stentēšana, jo veidojas pārmērīgs rētaudi, kas palielina jaunu aizsprostojumu veidošanās iespējamību.
Sirolimus stenta ievietošana ir delikāta procedūra, taču parasti tas rada ļoti nelielu ķermeņa traumu. Kad katetrs ar endoskopu un angioplastikas balons caur asinsvadiem vai gremošanas traktu ir ievilkts aizsprostojuma vietā, balons tiek piepūsts; tas izraisa stenta paplašināšanos un iespiežas artērijas vai kanāla sieniņā. Parasti jāārstē tikai stenta ievietošanas vieta un iekļūšana ķermenī.
Nesenie sasniegumi sirolimus stentu ražošanā ir veikti, kā rezultātā zāles tiek nogulsnētas mazās iedobēs stenta metālā, nevis nosedz visu virsmu. Tas noved pie mazāka tieša kontakta starp polimēru vielu, kas satur zāles, un ķermeņa audiem; tas ļauj izmantot mazāku zāļu polimēra daudzumu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, kas saistīti ar zālēm.