Garu runu var saīsināt frāzē, ko sauc par skaņas kodumu, kas cilvēkiem saprotamā un neaizmirstamā veidā ietver visas lekcijas nozīmi. Tā kā tiem, kas klausās un lasa plašsaziņas līdzekļus, var būt ierobežota uzmanība, informācijas veidotāji izvairās atkārtot runas, kas ir garas un pārslogotas ar tehnisko terminoloģiju. Bieži vien paši runātāji tiek mudināti dialogā iekļaut skaidrus, kodolīgus fragmentus, ko var izmantot, lai apkopotu viņu galvenos punktus. Šie klipi bieži tiek iegulti televīzijas, radio un interneta ziņojumos.
Skaņas kodumi tika plaši izmantoti 1980. gados, kad patērētāji sāka izrādīt priekšroku maziem, neaizmirstamiem politiķu sniegtās informācijas fragmentiem. Šīs frāzes bieži atkārtoja dažādi ziņu avoti, tostarp drukātie izdevumi, radio un televīzija. Bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans kļuva pazīstams ar aizraujošu skaņu kodumiem, tostarp “Mr. Gorbačov, nojauciet šo sienu”, ko viņš teica garas runas laikā pie Berlīnes mūra 1987. gadā. Lai gan runa parasti netika reproducēta pilnībā, skaņu sakodiens atspoguļoja Reigana ietekmi uz komunismu Eiropā.
Reigans veiksmīgi izmantoja kodolīgus, neaizmirstamus sīkumus, lai iedvesmotu vairāk politiķu un runu autoru savā saziņā iekļaut skaņu. Lai gan tos visbiežāk izmanto politikā, slavenības dažkārt sniedz skaņas uzstāšanās laikā un ārpus tām. Daži no slavenākajiem politiķu un slavenību dialogu klipiem ir kļuvuši par populārās kultūras pazīmēm.
Daži žurnālistikas un ētikas eksperti ir kritiski pret skaņas kodumu. Viņi apgalvo, ka nelielas frāzes, kas izņemtas no konteksta, var viegli izgriezt un manipulēt, lai kalpotu darba kārtībai vai citādi maldinātu cilvēkus. Tā kā klausītāji var būt izklaidīgi vai steidzīgi, skaņas nokošana var būt vienīgā ziņojuma daļa, kas piesaista viņu uzmanību. Plašsaziņas līdzekļu pārstāvji tiek mudināti pārliecināties, ka skaņu kodumi ir pietiekami reprezentatīvi visai runai, un vajadzības gadījumā nodrošināt vairākus skaņas klipus, lai nodotu visu vēstījumu.
Politiķi bieži uzskata, ka viņu interesēs ir censties panākt precizitāti un godīgumu viņu radītajās skaņās. Viņiem arī jānodrošina, lai viņu kampaņās izmantotās neaizmirstamās frāzes neapraksta nesasniedzamus solījumus vai mērķus. Tā kā skaņas kodumi ir neaizmirstami, tie bieži paliek pie sabiedrības un politiskajiem pretiniekiem. Daudzi politiķi ir izmantojuši savus skaņdarbus, kad dialoga fragmenti ietvēra negodīgumu vai lauztas ķīlas. Daži politiķi ir uzsākuši veiksmīgas kampaņas, lai diskreditētu oponentu radītās skaņas.