Kas ir skaņu dzeja?

Droši vien var uzskatīt, ka visas dzejas saknes meklējamas mutvārdu tradīcijās, jo visi dzejoļi tika runāti pirmsliterātiskajās kultūrās. Daži no lielākajiem episkajiem dzejoļiem no visas pasaules ir rakstītas mutvārdu stāstījumu kopijas. Skaņu dzeju no mutvārdu dzejas principiāli atšķir tas, ka tās skaņām nav nekādas nozīmes nevienā tradicionālā nozīmē. Skaņas nav “vārdi”, bet tikai skaņas, kas sakārtotas pēc shēmas.

Rakstiskā formā skaņu dzeja satur burtus un skaņas, kas šķiet kā vārdi, bet nav. Vācu autors un dzejnieks Hugo Bols 1915. gadā izpildīja, iespējams, pirmo publisko skaņu dzejoli. Tajā bez nosaukuma ir rindiņas “gadgi beri bimba/glandiri lauli lonni cadori”. Tāpat kā vārdiem, skaņām ir līdzskaņi un patskaņi. Aranžējumā tiek izmantotas arī poētiskas ierīces, piemēram, aliterācija, šķība atskaņa un atkārtojums.

Līdzīgi kā mūzika, skaņu dzejas nozīme tiek nodota tēlos, ko skaņas rada klausītāja prātā. Dzejoļu skaņu aranžējumi veidoti līdzīgi tradicionālajai dzejai, ar rindām, pantiem un strofām. Vācu skaņu dzejnieks Kurts Šviters savu dzejoli “Ursonāte” aprakstījis muzikāli. Viņš atsaucas uz tās četrām daļām, uvertīru un finālu. Uzrakstīto dzejoli viņš salīdzināja ar muzikālu partitūru, kurai var sniegt dažādas interpretācijas un kura bija labāka izpildot un klausoties, nevis lasot.

Dažos aspektos ar skaņu dzeju ir saistīta vizuālā dzeja. Tāpat kā dzeja, kas balstās uz skaņu, vizuālā dzeja izmanto teksta izkārtojumu, lai piešķirtu efektu dzejoļa nozīmei. Dzejoļa rindas ir sakārtotas lapā, veidojot simbolus, rakstus vai attēlus.

Bieži citēts vizuālās dzejas piemērs ir Velsā dzimušā angļu dzejnieka Džordža Herberta “Lieldienu spārni”. Dzejoļa tēma ir grēka atzīšana un kristieša lūgšana pēc pestīšanas. Teksts ir veidots tā, ka, turot to uz sāniem, tiek parādīts putna attēls, kas lido uz augšu. Turot stāvus, vārdi liecina par smilšu pulksteni, kas simbolizē laiku. Kristietībā Lieldienas, kas svin Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, tradicionāli ir grēku nožēlas laiks.