Termins sociālā veicināšana attiecas uz psiholoģisku teoriju, ka cilvēki veiksmīgāk veic vienkāršus, pazīstamus uzdevumus, ja viņi strādā grupā vai auditorijas priekšā. Teorija arī apgalvo, ka cilvēki mazāk veiksmīgi veic sarežģītus, nepazīstamus uzdevumus tādos pašos apstākļos. Šo tendenci 1800. gadu beigās pirmo reizi atzīmēja Normans Triplets, un to apstiprināja eksperimenti. Viņa teorijā ir veikti daži turpmāki uzlabojumi, kas mēģina izskaidrot novērotās uzvedības iemeslus.
Sociālās veicināšanas teorija mēģina identificēt sociālās vides ietekmi uz personas uzdevumu izpildi. Kad personai tiek dots pazīstams vai vienkāršs uzdevums, kas jāpaveic sociālajā vidē, piemēram, strādājot grupā, šķiet, ka citu klātbūtne pozitīvi ietekmē un uzlabo sniegumu. Šis pozitīvais iznākums, ko sauc par sociālās veicināšanas efektu, rodas arī tad, ja personai ir auditorija, kas skatās visu laiku vai tikai daļu no tās. Apsolījums, ka kāds apstājas, lai pārbaudītu darbinieku, arī uzlabo veiktspēju.
Sociālās veicināšanas teorija nosaka izmaiņas uzvedībā, kad mēģinātais uzdevums ir sarežģītāks vai nepazīstams. Šādos gadījumos citu personu klātbūtne, piemēram, novērotāji vai tie, kas strādā kopā ar personu, kurai dots uzdevums, faktiski negatīvi ietekmē. Persona patiesībā izturēsies sliktāk kopā ar apkārtējiem nekā vienatnē.
Sociālās fasilitācijas teorijā ietvertās uzvedības tendences 1890. gados pirmo reizi novēroja un pētīja psiholoģiskais pētnieks Normans Triplets. Viņš pirmo reizi pamanīja šo fenomenu velobraucēju vidū un to pārbaudīja, liekot bērniem veikt vienkāršu uzdevumu – vīt diegu, izmantojot makšķeri un spoli. Viņš atklāja, ka tad, kad bērni strādāja kopā, viņi veicas daudz ātrāk nekā tad, ja katrs veica uzdevumu vienatnē. Dažu nākamo desmitgažu laikā tika atklāts, ka sociālās veicināšanas efekts radās neatkarīgi no konkurences, bet tas faktiski kaitēja sarežģītu uzdevumu izpildei.
1960. gados pētnieks Roberts Zaronks mēģināja izskaidrot veiktspējas atšķirības, ierosinot, ka tuvumā esošie cilvēki izraisīja cilvēka uzbudinājumu, kas palielina spēju veikt pazīstamas darbības. Viņš izteica teoriju, ka uzbudinātais stāvoklis uzlaboja vienkāršu uzdevumu izpildi, bet ne sarežģītos, jo sarežģītiem uzdevumiem ir nepieciešamas nepazīstamas darbības, kuras uzbudinātā stāvoklī ir grūtāk izpildīt. Astoņdesmitajos gados Roberts Barons izteica domu, ka atšķirības varētu būt izskaidrojamas ar to, ka citu klātbūtne pārāk daudz traucēja grūtos uzdevumus. Pašlaik psihologi uzskata, ka šo faktoru kombinācija faktiski ir atbildīga par novērotajiem sociālās veicināšanas efektiem.