Stadionu sēdvietas tiek uzskatītas par būtiskām lielākajā daļā sporta veidu, skatuves mākslas un filmu norises vietu, un tās ir paredzētas, lai nodrošinātu labāku skatu uz centrālo fokusa punktu no visām sēdvietām nekā citās sēdvietās. Stadionu sēdvietu izvietojums ietver stāva plāna izmantošanu, kas ir veidots ar augšupejošu slīpumu, kas nodrošina nelielu pacēlumu katrai sēdvietu rindai, jo rindu skaits izplešas prom no centra zonas. Nelielā pacēluma pakāpe ļauj personām, kas sēž netālu no objekta aizmugures, joprojām skaidri redzēt centrālo zonu, neapgrūtinot skatu no citu apmeklētāju galvām.
Parasti tiek izmantoti vairāki dažādi stadiona sēdvietu dizaini. Parasti visos stadiona sēdvietu veidos ir paredzētas ejas, kas atdala sēdvietu daļas. Ejas ļauj ērti piekļūt sēdvietām visās rindās, tādējādi cilvēkiem ir daudz vieglāk atrast sēdvietas un iekārtoties pasākumam. Pati grīda var būt veidota vairākos līmeņos, katrā līmenī iezīmējot vairāku līmeņu sēdekļus. Citās situācijās līmeņos var būt krēsli, kas ir fiksēti. Mūsdienu beisbola stadioni parasti tiek būvēti ar daudzpakāpju sēdvietām, kas ietver krēslus ar atzveltnēm un rokām, savukārt daudzos futbola stadionos tiek izmantoti vienkārši daudzpakāpju balinātāju stila sēdekļi, kas ir atzīmēti pašā līmenī. Šo stadiona sēdvietu veidu dažreiz dēvē par pakāpju sēdvietām, jo ir iespējams pacelties uz augšu un uz leju uz sēdekļiem, kā arī ejās.
Stadiona sēdvietu ejas var būt veidotas ar pakāpieniem, savukārt citas ir vienkārši grīdas seguma daļas, kas iet uz leju augšup. Augšupvērstā slīpuma metode ir vairāk izplatīta ar stadionu sēdvietām kinoteātros, koncertzālēs un tiešraides teātros, savukārt pakāpju metode dominē sporta arēnās. Abos gadījumos lielākā daļa pasākumu šodien nodrošina sekcijas, kas ir īpaši paredzētas apmeklētājiem, kuri izmanto ratiņkrēslu vai citādi nevar viegli pārvietoties pa pakāpieniem augšup un lejup.