Valstu valdības un centrālās bankas no visas pasaules mēģina kontrolēt tādus ekonomikas elementus kā inflācija un procentu likmes, ieviešot dažāda veida monetārās kontroles. Šo valdību un aģentūru kopīgie centieni bieži tiek saukti par starptautisko monetāro politiku. Lai gan katrai valstij ir tiesības noteikt savu ekonomikas politiku, dažos gadījumos valstu grupas vienojas par starptautiskiem monetārās politikas nolīgumiem, kas ietekmē vairāku valstu ekonomiku.
Monetārā politika ietekmē importētāju un eksportētāju spēju pirkt un pārdot preces ar tirdzniecības partneriem, kas atrodas ārzemēs. Dažās valstīs ir minimāli dabas resursi, un cilvēki šajās valstīs paļaujas uz ārvalstu uzņēmumiem, lai piegādātu vērtīgas preces, piemēram, naftu un dabasgāzi. Augstas enerģijas cenas var izraisīt inflācijas cikla sākšanos, un, pieaugot eksporta cenām, valstis bieži nonāk lejupslīdē. Līdz ar to lielākā daļa valstu valdību pieņem ekonomiskus lēmumus, kas ir balstīti uz iekšējām vajadzībām, bet ņem vērā arī citās valstīs pieņemtos starptautiskās monetārās politikas lēmumus.
Centrālajām bankām ir iespēja pazemināt aizdevumu procentu likmes, un tas nozīmē, ka cilvēki un uzņēmumi var aizņemties naudu lēti un preces kļūst pieejamākas. Lejupslīdes laikā valstis dažkārt vienojas par aizdevumu likmju pazemināšanu, cenšoties izveidot vienotu starptautisko monetāro politiku, kas samazinās eksporta izmaksas un padarīs tirdzniecību starp valstīm pieejamāku. Centrālās bankas bieži vien vienojas paaugstināt procentu likmes inflācijas ciklu laikā, lai ierobežotu patērētāju tēriņus un pazeminātu cenas. Tirdzniecības strīdi bieži rodas, ja divu valstu atšķirīgie ekonomiskie apstākļi liek centrālajām valdībām pieņemt pretrunīgus monetārās politikas lēmumus, kas apgrūtina starptautisko tirdzniecību.
Eiropas Savienību (ES) veido lielākā daļa Rietumeiropas un Centrāleiropas valstu, un katras no šīm valstīm ievēlētām amatpersonām ir tiesības ES vārdā pieņemt dažus starptautiskās monetārās politikas lēmumus. Tomēr atsevišķām valstīm ir veto tiesības dažiem politikas lēmumiem, un dažas valstis izvēlas nepiedalīties ES ekonomikas programmās. Apvienotā Karaliste un Dānija nolēma atteikties no ES politikas lēmuma par vienotas Eiropas valūtas ieviešanu. Citās pasaules daļās, piemēram, Amerikā un Āzijas daļās, citas mazāk formālas ekonomiskās grupas, kas sastāv no dažādām valstīm, dažkārt pieņem reģionālās starptautiskās politikas lēmumus, kas ietekmē cilvēku dzīvi daudzās valstīs.
Ekonomiskos lēmumus dažkārt ietekmē Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) aģentūra, kas daļēji izveidota, lai veicinātu starptautisko tirdzniecību un tirdzniecību. SVF nav oficiālas lomas politikas izstrādē, taču vienība var sniegt ieteikumus par politikas lēmumiem ANO dalībvalstīm. Turklāt SVF pārvalda ārkārtas naudas fondu, un ekonomiski grūtībās nonākušās valstis var saņemt aizdevumus no SVF, ja organizācijas politikas veidotāji uzskata, ka aizdevumi dos labumu gan attiecīgajai valstij, gan globālajai finanšu situācijai kopumā.
SmartAsset.