Stihomītija ir dramatiska dialoga forma, kas datēta ar Senās Grieķijas dzejas drāmu. Mainīgas dialoga līnijas tiek izmantotas, lai palielinātu intensitāti vai nodrošinātu spraigu apmaiņu starp varoņiem. Katra rakstzīmes rindiņas parasti ir īsas un var sastāvēt tikai no diviem vai trim vārdiem.
Klasiskajā laikmetā grieķu dramaturgi, piemēram, Eshils un Sofokls, bieži izmantoja stihomītijas. Vienu piemēru var atrast apmaiņā starp Edipu un Teiresiasu Oidipus Reksā. Edips, uzskatot, ka viņa tēvu ir nogalinājuši bandīti, cenšas panākt, lai gaišreģis Teiresias atklāj slepkavu identitāti. Gaišnieka atteikšanās sniegt sīkākas ziņas sadusmo Edipu, ļaujot skatītājiem ieskatīties karaļa patiesajā raksturā.
Romiešu rakstnieks Seneka pielāgoja stihomītu saviem darbiem. Viņa pieeja dzejas dramaturģijai bija stingrāk strukturēta nekā grieķu forma. Seneka tiek uzskatīta par nākamo rakstnieku, tostarp Šekspīra, ietekmēšanu gan stihomītu izmantošanā, gan sižetā, kas pazīstama kā atriebības traģēdija.
Šekspīrs savas rakstīšanas karjeras laikā neregulāri, bet efektīvi izmantoja stihomītus. Love’s Labour’s Lost, Ričards III un Henrijs VI satur daudzus dialoga fragmentus stihomītijas formā. Mazāk piemēru ir “Sapnis vasaras naktī”, “Šaura pieradināšana” un “Ričards II”. Dažām Šekspīra lugām, tostarp Makbetam un Vētrai, vispār nav stihomītu.
Love’s Labor’s Lost ir lielisks stihomītijas piemērs dzejolis formā un ietver vairākus vārdus. Pirmajā Ričarda III cēlienā Šekspīrs izmanto šo tehniku, lai parādītu berzi starp Ansi un Ričardu. Vēlāk dramaturgs izmanto stihomītus, lai uzsvērtu Annas mātes Elizabetes nosodījumu. Karstā viedokļu apmaiņa starp Ričardu un Elizabeti ir piesātināta ar sarkasmu, un skatītājiem nav šaubu par Elizabetes patiesajām izjūtām.
Filmu veidotāji ir izmantojuši šo tehniku komēdijās, lai radītu asprātīgu, humoristisku apmaiņu vai palielinātu spriedzi starp varoņiem. 1940. un 1950. gadu filmas, kurās piedalās tādi detektīvi kā Filips Mārlovs un Sems Spīds, plaši izmantoja stihomītus. Vēl viens piemērs ir atrodams filmā Double Indemnity, kad Freda Makmereja un Barbaras Stenvikas varoņi pirmo reizi sāk flirtēt ar viņu.
Papildus dramatiķiem dziesmu autori ir izmantojuši stihomītus, īpaši mūziklos un operās. Filmā Džidži bija dziesma “I Remember it Well”, kurā Morisa Ševaljē un Hermiones Gingoldas tēlotie varoņi savu kopīgo vēsturi atceras pavisam savādāk. Ērvings Berlins izmantoja šo tehniku dziesmā “Anything You Can Do”, kas tika iekļauta Annie Get Your Gun. Rokoperā Jēzus Kristus Superzvaigzne Jūdasa un Jēzus apmaiņa “Pēdējā vakariņā” ir vēl viens stihomītijas piemērs.