Termogrāfiskā kamera ir kameras veids, kas veido attēlu, izmantojot infrasarkano gaismu. Šo tehnoloģiju var saukt arī par uz priekšu vērstu infrasarkano staru (FLIR) vai termisko attēlveidošanu. Atšķirībā no parastajām fotokamerām vai videokamerām, kas reģistrē dažādus redzamās gaismas viļņu garumus kā attēlus, šīs ierīces uztver neredzamu infrasarkano gaismu, kas pazīstams arī kā siltums. Būtībā tie rada vizuālu siltuma attēlojumu.
Infrasarkanais starojums ir elektromagnētiskais starojums ar garāku viļņa garumu nekā redzamā gaisma. Tāpēc tas ir neredzams cilvēka acij. Lielākā daļa termogrāfisko kameru ir paredzētas, lai noteiktu šos garākos viļņu garumus un atšķirtu dažādus infrasarkano staru intensitātes līmeņus. Piemēram, dzīvas radības parasti izstaro augstāku infrasarkano staru līmeni nekā nedzīvi objekti, tāpēc infrasarkanajā attēlā tās var parādīties ar lielāku intensitāti.
Termogrāfiskā kamera bieži izveido attēlu, pamatojoties uz infrasarkano staru viļņu intensitāti, kas satriec tās sensorus. Attēlā var būt redzams, kur atrodas siltuma avots un cik daudz siltuma tas ražo attiecībā pret apkārtējiem objektiem. Spēja noteikt augstāku un zemāku infrasarkano staru intensitāti var būt noderīga dažādās jomās, piemēram, medicīnā, tiesībaizsardzībā, arhitektūrā un arheoloģijā.
Daudzas no šīm kamerām ir monohromatiskas un maina krāsu spilgtumu atkarībā no infrasarkanā starojuma intensitātes. Citi patvaļīgi piešķir dažādas krāsas katram intensitātes diapazonam, ko sauc par viltus krāsu. Infrasarkanā gaisma nav krāsa, jo tā nav redzama gaisma, tāpēc viltus krāsu termogrāfiskā kamera piešķir krāsas infrasarkanajiem līmeņiem. Parasti šīs kameras parāda baltu kā augstas intensitātes infrasarkano staru; dzeltenās un sarkanās krāsas vidēja līmeņa līmeņiem; un blūzs par zemu.
Parasti katrai termogrāfiskajai kamerai ir infrasarkanais detektors. Detektors ļauj datoram izveidot attēlu, pārklājot gaišas un tumšas vai nepatiesas krāsas gradientus. Ir divi galvenie šo detektoru veidi, atdzesēti un neatdzesēti.
Dzesējamie infrasarkanie detektori parasti atrodas noslēgtā korpusā un kriogēniski atdzesēti zem apkārtējās vides temperatūras. Šie detektori bieži ir ļoti precīzi, jo ne apkārtējā temperatūra, ne pati ierīce nevar traucēt siltuma sensora darbību. Tas parasti ļauj kamerai uztvert precīzu infrasarkanās enerģijas mērījumu kameras redzamības līnijā.
Nedzesēti infrasarkanie detektori netiek atdzesēti kriogēniski, bet gan paļaujas uz sensoriem, kas rada sākotnējās apkārtējās temperatūras rādījumus. Lielākoties, ja termogrāfiskā kamera var balstīt savus rādījumus uz apkārtējās vides temperatūru, tai jāspēj attēlot infrasarkanās temperatūras izmaiņas. Šīs kameras parasti nav tik precīzas kā atdzesētās versijas, taču tehnoloģiju attīstība ar laiku tās var padarīt tādas.