Mantojuma uzskaite ir process, kurā mirušas personas īpašumiem piešķir finansiālu vērtību. Tā ir daļa no plašāka testamenta procesa, kas attiecas uz aktīvu sadali. Tas var notikt saskaņā ar testamentu, saskaņā ar tiesas nolēmumu par strīdīgu testamentu vai ar juridisku procedūru, ja kāds nomirst, neatstājot derīgu testamentu.
Frāze testamenta uzskaite var radīt neskaidrības, jo šajā kontekstā grāmatvedība var būt gan darbības vārds, gan lietvārds. Kā darbības vārds tas vienkārši attiecas uz attiecīgo skaitļu sagatavošanas, pārbaudes un apkopošanas procesu. Kā lietvārds tas attiecas uz gatavo dokumentu, kas ir oficiāla deklarācija par mantojuma finansēm un ierosināto sadali mantiniekiem. Mantojums ir visa nauda, aktīvi un finansiālās saistības, ko atstājusi mirušā persona. Testamentu uzskaite mantojumu apstrādā līdzīgi kā uzņēmējdarbību un satur aktīvu un saistību kopsavilkumu, kas ir līdzīgs uzņēmuma bilancē atrodamajam.
Viens no galvenajiem testamenta uzskaites mērķiem ir norādīt neto naudas summu īpašumā. Šī ir summa, kas kalpo par pamatu mirušās personas vēlmju izpildei. Piemēram, ja testaments attiecas uz diviem bērniem, kuri katrs saņem 50% no personas mantojuma, tad uzskaites galīgais skaitlis tiek dalīts ar divi. Grāmatvedības galīgais skaitlis tiek izmantots arī situācijās, kad mirušais atstāj noteiktu summu vienam mantiniekam un saka, ka pārējā daļa nonāks citam mantiniekam.
Precīzu testamenta uzskaites saturu parasti regulē valsts tiesību akti. Parasti tajā ir iekļauta informācija par visiem aktīviem un saistībām, kas pastāvēja īpašumā testamenta procesa sākumā, piemēram, bankas ietaupījumi vai ieguldījumi. Tajā ir iekļauta arī informācija par jebkuru naudu, ko testamenta izpildītājs ir savācis, pārdodot aktīvus. Grāmatvedībā tiks iekļauta arī ierosinātā informācija par aktīvu sadali. Piemēram, var ierosināt, ka viens mantinieks iegūst īpašumā mirušās personas īpašumu, īpašumu novērtējot neatkarīgi un šo summu atskaitot no mantinieka daļas kopējā mantojuma vērtībā.
Legālās prasības testamenta uzskaitei nozīmē, ka tā parasti ir jāsagatavo speciālistam grāmatvedim. Tas ir tāpēc, ka var tikt apstrīdēta juridiska, finansiāla vai cita procesuāla kļūda grāmatvedības uzskaitē. Kad tiek publicēta grāmatvedība, ieinteresētajām pusēm parasti tiek dots termiņš, kurā var izteikt iebildumus, pirms aktīvu sadale stājas likumīgā spēkā.