Tolerance nozīmē paciest vai samierināties ar atšķirībām. Tas nozīmē cieņas izrādīšanu pret citu cilvēku vai grupu rasi, reliģiju, vecumu, dzimumu, uzskatiem un ideoloģijām. Šis jēdziens dažādiem cilvēkiem nozīmē dažādas lietas, bet tieši tad, kad kaut kas ir nepatīkams, tiek gaidīta tolerance un politkorektākās kultūrās tā tiek pieprasīta.
Ir daudz dažādu veidu, kā izrādīt iecietību. Persona var pilnībā nepiekrist citiem jebkurā jautājumā, sākot no reliģijas līdz viendzimuma laulībām, tajā pašā laikā cienot tos, kuriem ir atšķirīgi uzskati, un izturoties pret viņiem ar cieņu un cieņu. Nesaskaņas vien nav līdzvērtīgas neiecietībai.
Viena problēma ir fakts, ka šī cieņa dažkārt ir vienpusēja. Tiem, kas nepiekrīt kādam konkrētam jautājumam, ir jārespektē to cilvēku viedoklis, kuri to aizstāv, bet daži aizstāvji jūtas pamatoti apzīmēt tos, kuri nepiekrīt naidpilniem terminiem, un otrādi. Cilvēkiem abās problēmas pusēs ir jābūt iecietīgiem vienam pret otru.
Runājot par strīdīgiem jautājumiem, tolerance var būt arī nostāja “vienosimies, ka nepiekrītam”. Tas nenozīmē, ka cilvēkam ir jāpieņem vai jāaptver vārdi, darbības vai idejas, kas ir pretrunā ar viņa vērtībām vai uzskatiem. Tas vienkārši nozīmē, ka katra persona piekrīt respektēt otras tiesības uz savām jūtām šajā jautājumā. Kad abas puses ir paudušas savu viedokli un ir acīmredzams, ka neviena no tām nemainīs nostāju, piekrišana nepiekrist bieži vien ir visdraudzīgākais iznākums.
Zināma tolerances pakāpe ir nepieciešama jebkurā civilizētā sabiedrībā, taču nav reāli ticēt, ka visi cilvēki to var sasniegt pilnīgi katrā jautājumā. Tas ir pretrunā cilvēka dabai vai dažu instinktīvam impulsam atrauties no cilvēkiem vai lietām, kas ir atšķirīgas vai nezināmas. Atšķirību samierināšanās ir iemācīta īpašība, tikums, kas prasa godīgu piepūli no katra cilvēka. Tas prasa laiku, lai attīstītos, un tas prasa arī apņemšanos.