Žņaugs ir stingra auduma lente, kas saspiež asiņojošo artēriju, lai mēģinātu apturēt asiņu plūsmu. Žurnālus drīkst lietot tikai pēc tam, kad vispirms ir izmēģinātas citas asiņošanas apturēšanas metodes. Žņaugu nedrīkst lietot vispār, ja vien asiņošana nav smaga un dzīvībai bīstama.
Iemesls, kāpēc žņaugu vajadzētu lietot reti, ja vispār, ir tāds, ka, ja žņaugs ir atstāts pārāk ilgi, var būt nepieciešams amputēt ekstremitāti. Dažās militārās situācijās ievainotā cilvēka piere ir marķēta, lai norādītu laiku, kad žņaugs tika uzlikts. Pieres marķēšanai var izmantot tinti vai asinis.
Pirms žņaugu izmantošanas pat tiek domāts, jāizmanto tiešā spiediena metode. Uz asiņojošās brūces uzliek tīru drānu un nospiež plaukstu, lai palīdzētu ierobežot asins plūsmu, pilnībā neapturot asinsriti. Vēl viens veids, kā mēģināt apturēt asiņošanu no brūces pirms žņaugu izmantošanas, ir pacelt brūci augstāk par sirdi. Tas jādara, izdarot tiešu spiedienu uz brūci.
Ja asiņošana paliek nekontrolēta, var rasties šoks. Šoks rodas, ja ir ierobežota asins piegāde smadzenēm un citiem orgāniem. Nāve ir ļoti reāls asiņošanas izraisīta šoka iznākums. Ja citas dzīvībai bīstamas asiņošanas apturēšanas metodes nelīdz, tad tiek izmantots žņaugs.
Ap ievainoto ekstremitāti aptin žņaugu un pēc tam nostiprina ar kādu nūjas priekšmetu, kas novietots tā, lai audumu varētu cieši savīt un noturēt vietā. Kad žņaugs ir pievilkts, to nedrīkst atlaist, kamēr tas nav noņemts pavisam. Žņaugu drīkst atstāt tikai līdz asiņošana apstājas, jo pretējā gadījumā var rasties nopietni ekstremitātes bojājumi. Žņaugu izgatavošanai parasti izmanto audumu, kas nedaudz stiepjas, piemēram, linu, taču var izmantot arī citus audumus, piemēram, dvieļus. Ja asinis izsūcas cauri pirmajam auduma slānim, šim materiāla slānim joprojām ir jāpaliek uz žņaugu nēsāšanas laiku, lai varētu veidoties recekļi.