Trīs sitienu likums ir likums, kas paredz ilgstošu cietumsodu parastajiem likumpārkāpējiem. Vairāku štatu, tostarp Kalifornijas un Vašingtonas, grāmatās ir šāda veida likumi, un vairākām valstīm ir arī tādi likumi, savukārt citās notiek diskusija par līdzīgu likumu pieņemšanu. Trīs streiku likuma ideja ir tāda, ka atkārtoti likumpārkāpēji tiek izņemti no ielām, nodrošinot, ka viņi nevar turpināt izdarīt noziegumus. Tomēr šādu likumu pretinieki ir iebilduši, ka valoda bieži vien nav ideāla, un cilvēkiem ir piespriests mūža ieslodzījums par tādām lietām kā cepumu un picas šķēlīšu zādzība, jo šie likumi ir tik neelastīgi.
Parasti trīs sitienu likumā ir noteikts, ka pēc trīs noziegumu izdarīšanas kādam ir jāpiespriež mūža ieslodzījums ar iespēju nosacīti atbrīvot pēc vismaz 25 gadu izciešanas. Sodāmajā vēsturē jāiekļauj arī vardarbīgu vai smagu noziegumu vēsture. Ja, piemēram, kāds ir izdarījis izvarošanu, bateriju zādzību vai zādzību ar noziedzīgu nodarījumu, pamatojoties uz atsevišķām apsūdzībām, šī persona tiks nosūtīta uz cietumu saskaņā ar šāda veida likumu.
Termins “trīs sitienu likums” ir atsauce uz beisbola sportu, kurā spēlētājiem ir atļauti trīs sitieni vai izlaistas bumbas, atrodoties pie nūjas. Beisbola noteikumos, ja spēlētājam neizdodas trāpīt bumbiņu, kad tā iet sitiena zonā pie mājas laukuma, viņš vai viņa ir “ārā”. Tas pats jēdziens tiek pieminēts valodā par trim brīdinājumiem jeb parastajiem likumpārkāpējiem, piemēram, “trīs brīdinājumi un likumpārkāpējs ir ārpus sabiedrības”.
Pastāvīgo likumpārkāpēju likumu atbalstītāji ir norādījuši, ka reģionos, kuros ir spēkā trīs brīdinājumu likums, noziedzības līmenis pēc likuma pieņemšanas mēdz samazināties, liekot domāt, ka tas darbojas kā preventīvs līdzeklis un ka cilvēku ieslodzīšana patiešām novērš noziedzību. Viņi arī apgalvo, ka šādi likumi novērš noziegumus, kas nebūtu novēršami saskaņā ar citiem sodu noteikšanas noteikumiem. Piemēram, atkārtotu noziedznieku, kuram ir bijusi vardarbība pret sievietēm, varētu nosacīti atbrīvot reģionā, kurā nav trīs brīdinājumu likuma, tādējādi noziedznieks var uzbrukt vairāk sievietēm, bet reģionā, kurā pastāv pastāvīgs likumpārkāpēju likums, noziedznieks varētu novērst turpmākus noziegumus.
Oponenti apgalvo, ka trīs streiku likumu neelastība ir ļoti problemātiska. Parasti tiesnešiem ir atļauts izmantot zināmu rīcības brīvību sprieduma noteikšanā, līdzsvarojot likuma garu ar lietas būtību, taču reģionā, kurā ir ierasts likumpārkāpēju likums, tiesnesim tiesājamais ir jānosūta uz cietumu. Kalifornijā vēlētāji pievērsās šim jautājumam 2000. gadā, kad viņi balsoja par atļauju tiesnešiem sūtīt atkārtotus narkotiku likumpārkāpējus uz rehabilitācijas programmām, nevis uz cietumu.
Šie likumi arī dažkārt rada absurdus apstākļus, jo tiek runāts par “vardarbīgu vai smagu noziegumu vēsturi”. Personai, kas izdara vienu vardarbīgu vai smagu noziegumu, draud cietumsods saskaņā ar trīs sitienu likumu, ja viņš vai viņa izdara vēl divus noziegumus, pat ja tie nav vardarbīgi vai nopietni. Tas izraisa augstu ieslodzījuma līmeni cilvēkiem, kuri, iespējams, neietilpst cietumā.