“Truša ausis” ir izplatīts termins, kas apzīmē ļoti vienkāršu televīzijas antenu, dipola antenu. Tās sauc par “truša ausīm”, jo tās izskatās kā truša ausis, kas izplūst no televizora augšdaļas. Tie sastāv no diviem metāla stieņiem, kas leņķī iznāk no televizora ierīces.
Agrāko dipola antenu 1886. gadā izveidoja Heinrihs Hercs, viens no pirmajiem elektromagnētisma pionieriem. “Zaķa ausu” antena parādījās neilgi pēc televīzijas raidījumu parādīšanās, lai palielinātu signālu un iegūtu labāku uztveršanu. “Zaķa ausis” būtībā ir tikai dipola antena, kurai ir regulējami leņķi un garums, ļaujot lietotājam precīzi noregulēt antenu, lai iegūtu vislabāko uztveršanu. Tas būs atkarīgs no atmosfēras apstākļiem, to atrašanās vietas un apraides signāla stipruma. Dažām “truša ausu” antenām ir neliela cilpa pie pamatnes, kas palīdz UHF uztveršanai, savukārt citās ir iebūvētas ciparnīcas, kas ļauj precīzi noregulēt pašu antenu.
Daudzus gadus “truša ausu” antenas iestatīšana bija galvenais veids, kā uzlabot televizora uztveršanu, un tika izstrādāti daudzi triki, lai uzlabotu to darbību. Piemēram, “truša ausis” ir ļoti jutīgas pret citu elektronisko ierīču radītiem traucējumiem, kas izstaro elektromagnētisko lauku, un tāpēc ir ļoti svarīgi turēt tās tālāk no šīm ierīcēm. Datori, zivju tvertnes sūkņi, dienasgaismas spuldzes, bezvadu tālruņi un daudz kas cits var traucēt antenas uztveršanu.
Faktiski, lai gan tradicionālais “truša ausu” novietojums bija novietot tās tieši uz televizora, mūsdienās tas vairs nav ideāls. Tas ir tāpēc, ka lielākajā daļā mūsdienu televizoru ir datori, kas var traucēt antenas darbību. Šī iemesla dēļ daudzi cilvēki iesaka pievienot antenu, izmantojot koaksiālo kabeli, lai pašas “zaķa ausis” varētu novietot piemērotā attālumā no televizora.
Līdz ar kabeļtelevīzijas un satelīttelevīzijas parādīšanos Amerikas Savienotajās Valstīs samazinājās “truša ausu” izmantošana un nozīme. Lielāko daļu 1990. gadu beigu un 21. gadsimta sākuma šķita, ka šīs antenas vairs neizmantos, izņemot īpaši lauku apvidus vai tos, kuri nevēlas abonēt kabeļu un satelīta pakalpojumus. Šķita, ka tas ir beigas tehnoloģijai, kas pastāvēja kopš televīzijas sākuma, un tad 2009. gada sākumā apraides televīzija pārgāja uz augstas izšķirtspējas televīziju.
Augstas izšķirtspējas televīzijai, kas tiek piedāvāta ēterā, ir vairākas priekšrocības, ko sniedz tradicionālās analogās pārraides, tostarp tas, ka attēls nekad nekļūst sniegots: tas vai nu ienāk, vai ne. Tas nozīmē, ka daudzi cilvēki tagad var uztvert augstas izšķirtspējas televīziju, kas konkurē ar kabeļtelevīzijas vai satelīta attēla kvalitāti, izmantojot ikdienas televizoru. Un “truša ausu” antenas iestatījums, kas pārveidots ar gredzenu, lai uztvertu UHF signālu, var palīdzēt uzlabot komplekta spēju uztvert HDTV signālu. Un tāpēc tagad nav nekas neparasts, lai redzētu dārgu augstas izšķirtspējas televizoru, kuram ir pievienots diezgan vienkāršs, 40 ASV dolāru vērts “truša ausu” komplekts.