Tukšs dzejolis ir dzeja, kas sastāv no viena un tā paša metra neatskaņotām rindām, ko parasti izmanto garākiem dzejoļiem. Veidlapa tiek uzskatīta arī par vienu no labākajām, ko izmantot dramatiskajam dzejolim, kas rakstīts angļu valodā. Bez atskaņas prasības dzejnieka valodas lietojuma elastība un izaicinājumi krasi mainās. Formu dažreiz sajauc ar brīvo pantu, taču tie ir atšķirīgi.
Angļu rakstnieki, piemēram, Šekspīrs un Miltons, kā vēlamo formu parasti izvēlējās tukšu pantu. Tā vairs nav standarta vai izplatīta dzejas forma, bet daži dzejnieki to joprojām izmanto. Tukša forma bieži tiek izmantota arī kā disciplīnas vingrinājums, lai veidotu dzejoli vai sakārtotu sarežģītas idejas.
Lai gan var izmantot jebkuru skaitītāju, jambiskais pentametrs tradicionāli ir vēlamais skaitītājs. Tas sastāv no desmit zilbēm, no kurām ir akcentēta otrā, ceturtā, sestā, astotā un desmitā zilbe. Jambiskā pentametrā “iam” sastāv no divām zilbēm, no kurām viena ir neuzsvērta, otra – neuzsvērta. “Toupee” ir iam. Desmit šādas zilbes veido jambiskā pentametra rindu, kas tiek izmantota tradicionālajā tukšajā pantā.
Iam apzīmē vienu “pēdu” līnijas metrā. Desmit zilbēs ir piecas jambiskās pēdas, kas dod skaitītājam savu nosaukumu. Ir arī citi pēdu veidi ar vairāk zilbēm un dažādiem uzsvariem, kurus var izmantot arī tukšajā pantā. Ir daudz variāciju un kombināciju.
Tas var būt sarežģīts rakstīšanas veids, jo tas prasa konsekvenci skaitītāja lietošanā, bet daudzveidību tā lietošanā. To var panākt, izmantojot vārdus, kas rindā rada pauzes. Uzsvaru starp zilbēm var arī mainīt, izvēloties vārdus, un aliterācijas izmantošana var mainīt rindas tempu vai plūsmu.
Dažiem rakstniekiem patīk bezatskaņots jambiskais pentametrs, ko izmanto stāstījuma dzejoļos. Tas pagarina līnijas, vienlaikus cenšoties tās “iestumt” nākamajā rindā. Tas stiprina rindu spēku un mēdz radīt vienmērīgu “uz priekšu” ritmu, kas virza stāstījuma dzeju.
Tukšo pantu nevajadzētu jaukt ar brīvo pantu. Dzejā, kas rakstīta brīvā pantā, ko dažreiz sauc par “atvērto” pantu, netiek izmantoti parastie mērītāji vai atskaņu shēma. Tā vietā tas paļaujas uz savu ritmu izveidi, izmantojot konkrētus vārdus un to, kā tie skan kopā. Nav atskaņu raksta, bet dzejnieks var izvēlēties atskaņot noteiktus vārdus, lai iegūtu vēlamo efektu.