Urdu valoda ir indoāriešu valoda, kurā galvenokārt runā Indijā un Pakistānā. Tas ir viens no diviem standartizētajiem Hindustani reģistriem, kas atšķiras no otra, hindu valodas, galvenokārt ar rakstīšanas sistēmu. Hindi valoda ir rakstīta ar Devanāgarī rakstību, ko izmantoja arī senās Indijas valodas sanskrita rakstīšanai, bet urdu valoda ir rakstīta alfabētā, pamatojoties uz islāma nasta’liq rakstību. Vārdu krājumā un fonētikā ir arī lielāka persiešu ietekme nekā hindi valodai.
Pakistānas valsts valoda urdu valoda ir arī viena no Indijas oficiālajām valodām. Tam visā pasaulē ir vairāk nekā 100 miljoni skaļruņu. Valoda ir saistīta ar musulmaņu runātājiem, un tā standarta formā ietver daudzus arābu un persiešu aizņēmumus.
Ir četri atzīti dialekti: Dakhini, Pinjari, Rekhta un mūsdienu tautas urdu dialekti. Dakhini valodā runā Dienvidindijā, un tajā ir mazāk arābu un persiešu aizņēmumu nekā citos dialektos. No otras puses, Rekhtai ir vislielākā persiešu ietekme, un to parasti izmanto urdu dzejai.
Urdu valoda 13. gadsimtā attīstījās persiešu ietekmē Indijas subkontinentā. Lielu daļu savas vēstures tā bija minoritāšu valoda, lai gan pēdējā islāma valdīšanas laikmetā Indijā tā sāka konkurēt ar persiešu valodu kā literatūras un elites valoda. 1947. gadā urdu valoda kļuva par Pakistānas oficiālo valodu un ieguva daudz plašāku piekritēju. Mūsdienās tā ir vairākuma valoda Pakistānā un dažos Indijas štatos.
Urdu valodā ir daudz literatūras, jo īpaši dažādas dzejas formas, daudzas pēc būtības ir reliģiskas. Tā lepojas arī ar trešo lielāko islāma literatūras kopumu pēc arābu un persiešu valodas. Laicīgie noveles ir vēl viena labi attīstīta forma urdu literatūrā.
Lai gan valodnieki uzskata urdu un hindi valodu par diviem vienas valodas reģistriem, runātāji bieži vien nepiekrīt. Abi reģistri parasti ir savstarpēji saprotami, taču tajā, kurā reģistrā runā viens, ir iesaistīts liels nacionālisms. Valoda nav tikai runātāju reģistrs, bet gan nacionālās, reliģiskās un dažreiz arī politiskās identitātes simbols.