Vasovagālā ģībonis ir ģībonis, ko izraisa pārāk agresīvs fizisks reflekss, kas uz brīdi palēnina skābekļa plūsmu uz smadzenēm, izraisot pacienta samaņas zudumu. Cilvēki sauc par vazovagālo ģīboni kā parastu ģīboni, refleksu ģīboni, neiromediatu sinkopi vai neirokardiālu ģīboni. Tādi ģībšanas gadījumi parasti nav kaitīgi, ja vien kāds nenokrīt un netiek ievainots, ģībonis dažkārt var liecināt par veselības problēmu, piemēram, asinsrites traucējumiem, un šī iemesla dēļ pēc ģīboņa ir svarīgi meklēt medicīnisko palīdzību.
Cilvēki var piedzīvot vasovagālu ģīboni un būt pilnīgi veseli. Daži cilvēki piedzīvo epizodi vienu vai divas reizes savā dzīvē, savukārt citi var piedzīvot daudzas epizodes. Ģīboni parasti izraisa stress, neērts fiziskais stāvoklis, karstums, dehidratācija, pārpildītas vietas vai šoks.
Vasovagālas epizodes gadījumā asinsvadi paplašinās, un sirdsdarbība paliek nemainīga vai palēninās, jo tiek stimulēts klejotājnervs, kas, cita starpā, regulē sirdsdarbību. Rezultātā asinsspiediens pazeminās, izraisot asiņu uzkrāšanos kājās. Pazemināts asinsspiediens apgrūtina asiņu iekļūšanu smadzenēs, kā rezultātā pacients noģībst, jo smadzenēm trūkst skābekļa. Pacienti bieži izjūt brīdinājuma pazīmes, piemēram, kļūst bāls, jūtas vājš vai slikta dūša vai redz plankumus pirms ģībonis.
Ir daži pasākumi, ko var veikt, lai novērstu vasovagālo sinkopi, ja tā ir atkārtota problēma. Dažreiz medikamenti var palīdzēt pacientam uzturēt asinsspiedienu, lai izvairītos no ģīboņa vai novērstu stresa reakcijas, kas izraisa vagusa reakciju. Šķidruma dzeršana un augsta šķidruma līmeņa uzturēšana var būt noderīga, un daži pacienti gūst labumu arī no elpošanas vingrinājumiem un citiem stresa pārvarēšanas padomiem, kas var palīdzēt viņiem justies ērtāk stresa situācijās.
Pacienti, kuriem ir nosliece uz vazovagālo ģīboni, parasti iepazīstas ar brīdinājuma zīmēm. Kad pacients zina, kas var noģībt, ieteicams sēdēt vai apgulties, kā arī lūgt vietu. Pacienti var arī vēlēties brīdināt draugus un ģimenes locekļus, lai viņus nepārbiedētu ģīboņa epizodes. Gadījumos, kad vadība un ārstēšana nav efektīva, vadība parasti ir vērsta uz mēģinājumu neļaut pacientiem nonākt vidē, kur var rasties ģībonis, un mudināt pacientus runāt, kad viņi gatavojas noģībt, lai apkārtējie cilvēki varētu pārliecināties, ka viņi ir droši.
Atkārtotas ģībšanas epizodes var radīt bažas. Diagnostikas testus var veikt, lai uzzinātu vairāk par to, kāpēc kāds ģībst, lai izslēgtu iespējamos cēloņus, kas nav saistīti ar vasovagālām epizodēm.