Vēstule ir vēstule, bet precīzāk, kristiešu Jaunajā Derībā to visbiežāk izmanto kopā ar virkni vēstuļu, no kurām dažas lielākoties ir attiecinātas uz apustuli Pāvilu, lai gan pastāv nopietnas diskusijas par to, cik daudz viņš rakstīja. Tiek uzskatīts, ka citi ir nākuši no Pētera un Jāņa, cita starpā. Ārpus Bībeles konteksta ļoti reti izmantota vēstule parasti tiek uzskatīta par formālu vēstuli, nevis personisku vēstuli.
Vārds vēstule cēlies no vecā angļu valodas epistol, kas savukārt tika aizgūts no latīņu vārda epistula vai epistola. Vārds cēlies grieķu valodā, kur tas nozīmēja vēstuli vai vēstījumu. Tas ietvēra arī daļu no grieķu darbības vārda, kas nozīmē “sūtīt”.
Visizplatītākā vieta, kur atrast terminoloģiju, ir Bībele, kur lielākā daļa vēstuļu tika piedēvētas Pāvilam. Kopumā tika uzskatīts, ka Pāvils ir uzrakstījis 13 vēstules, no kurām lielākā daļa bija adresētas baznīcām, ar kurām viņš personīgi bija sazinājies viņa ceļojumu laikā, un kas ir aprakstītas Apustuļu darbos, kristīgās Jaunās Derības piektajā grāmatā. Lai gan Pāvila autorības uz astoņām vēstulēm parasti netiek apstrīdētas, dažiem ir bijušas problēmas viņam piedēvēt citas vēstules. Šīs vēstules ar apšaubāmu autorību ietver efeziešiem, 2. vēstuli tesaloniķiešiem, 1. vēstuli Timotejam, 2. vēstuli Timotejam un Titam.
Nav noteiktu noteikumu, kad kaut ko var saukt par vēstuli, lai gan rakstīšana tiek uzskatīta par formalizētāku nekā personīga vēstule. Piemēram, Bībelē vēstules parasti ietver sveicienu, pateicības vārdu, pieminot tos, uz kuriem attiecas uzruna; galvenā daļa bieži ir sadalīta vairākos galvenajos punktos, kam seko secinājums un, iespējams, daži padomi vai norādījumi, kā rīkoties ar dienu. – ikdienas problēmas un situācijas. Bībeles vēstuļu beigās varētu būt ietverti personiski norādījumi atsevišķām personām un daži vispārīgi laba vēlējumi, taču tas nav taisnība visos gadījumos. Gandrīz visās vēstulēs ir ievērota tā pati struktūra jeb vispārīgais izklāsts.
Tāpat vēstulei nav jābūt noteikta garuma. Dažas no tām ir rakstītas poētiskā formā, un tās var būt ļoti īsas vai pat garas formas dzeja. Citi ir rakstīti, lai sniegtu lielu informācijas daudzumu, un tie var būt diezgan gari. Raksta garums pilnībā ir autora funkcija, kuram ir jānosaka, kad viņš vai viņa ir pienācīgi pievērsies galvenajiem jautājumiem.