Termins VHS attiecas uz video mājas sistēmas formātu video ierakstīšanai, ko izstrādājis Japānas uzņēmums JVC. Toreiz tas bija milzīgs sasniegums patērētājiem, nododot tiesības ierakstīt un atskaņot video, un tas ātri izplatījās lielākajā daļā māju. Tas arī deva cilvēkiem iespēju ierakstīt televīzijas programmas, lai tās vēlāk skatītos. Attēli un skaņa tika ierakstīti videokasetēs ar kameru vai ierīci, kas pazīstama kā videomagnetofons, vai video kasešu magnetofons, kas varēja atskaņot ierakstus arī televizorā, lai tos varētu skatīt.
VHS formātu pirmo reizi ieviesa JVC 1976. gadā, lai konkurētu ar līdzīgu Sony piedāvāto sistēmu, kas pazīstama kā Betamax. Kādu laiku abi formāti konkurēja viens ar otru, taču patērētāji deva priekšroku VHS sistēmai, jo tā piedāvāja ilgāku atskaņošanas laiku, ātrāku attīšanu un pārtīšanu uz priekšu, kā arī to iegāde bija lētāka. Turklāt JVC atļāva citiem izmantot savu VHS tehnoloģiju par nelielu licences maksu, padarot to populārāku iepriekš ierakstītu filmu un citu izklaides kasešu ražotāju vidū. Pateicoties šiem faktoriem, 1980. gadu sākumā VHS kļuva par dominējošo ierakstīšanas formātu kasetēm un videomagnetofoniem, ko izmantoja lielākajā daļā māju, līdz 20. gadsimta beigām, kad digitālie video diski (DVD) kļuva par vadošo tehnoloģiju.
Pirms VHS sistēmas izstrādes un izplatības patērētājiem nebija iespējas ierakstīt savus oriģinālos video attēlus vai ierakstīt televīzijas pārraides, lai tās skatītos sev ērtā laikā. Šīs tehnoloģijas izplatība bija milzīgs progress un pavēra ceļu turpmākai attīstībai. Tas arī mainīja veidu, kā patērētāji izmantoja televīziju un filmas, dodot viņiem lielāku kontroli pār skatīšanās izvēli. Pirmo reizi filmas varēja iegādāties vai iznomāt skatīšanai mājās, nevis gaidīt, kamēr televīzijas kanāls tās atskaņos.
Tipiskā VHS videokasete, ko parasti sauc par videokaseti, saturēja apmēram 1,410 pēdas (430 m) magnētiskās lentes apjomīgā plastmasas apvalkā; atkarībā no ierakstīšanas ātruma tajā varētu būt no 2 līdz 6 stundām video. Cilvēki varēja ierakstīt svarīgu notikumu videomateriālu, izmantojot pārnēsājamas videokameras, kas pazīstamas kā videokameras. Daudziem videokameru modeļiem bija arī atskaņošanas iespējas, kad tās bija savienotas ar televizoru; ierakstus varēja skatīt arī, skatoties kaseti videomagnetofonā. Videomagnetofons pats varēja ierakstīt video, piemēram, televīzijas pārraides un filmas, no televīzijas signāla, tādējādi ļaujot skatītājiem ierakstīt vienu programmu, vienlaikus skatoties citu vai atrodoties prom no mājām. Videomagnetofons tika izmantots arī ierakstīto programmu, kā arī iepriekš ierakstīto multivides atskaņošanai un skatīšanai.