Pazīstama arī kā vidējo izmaksu metode, vidējo izmaksu noteikšana ir stratēģija, kas paredz, ka kopējā kopfonda aktīvu vai izdevumu vidējās izmaksas ir vienādas ar šo pašu izdevumu vai aktīvu vērtību. Šo pieeju var izmantot vairākās situācijās, tostarp nosakot vidējās izmaksas noteiktā krājumā, kas tiek iegādātas laika gaitā, vai aprēķinot izmaksas, kas saistītas ar produktiem, kas ir pieejami un pieejami pārdošanai. Atšķirībā no dažām izmaksu aprēķināšanas metodēm, vidējās izmaksas var vienlīdz labi aprēķināt, izmantojot uzskaiti “pirmais pirmais ārā” vai FIFO uzskaiti un “pēdējais pirmais ārā” vai LIFO.
Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā izprast, kā darbojas vidējo izmaksu aprēķināšana, ir apsvērt konkrēta uzņēmuma emitētu akciju pirkumu sēriju, katrs pirkums notiek vairāku mēnešu laikā. Pastāv iespēja, ka faktiskās akciju iegādes cenas mainās katru reizi, kad tiek iegādātas vairāk akciju. Tā vietā, lai mēģinātu sekot līdzi, kuras akcijas par kādu likmi tika iegādātas, kopējam iegādāto akciju skaitam tiek piešķirta vidējā vērtība.
Piemēram, ja viena akcija tiek iegādāta par USD 100 ASV dolāriem (USD), tad nākamā akcija tiek iegādāta par USD 150, vidējo pašizmaksu nosaka, dalot apvienotās pirkuma summas ar iegādāto akciju skaitu. Šajā piemērā tas nozīmē, ka katras akcijas vidējās izmaksas ir USD 125. Ja investors vēlas pārdot abas akcijas vēlāk, viņš vai viņa vēlēsies iegūt vismaz USD 125 USD par akciju, lai tirdzniecībā gūtu peļņu.
Uzņēmumi dažreiz izmanto vidējās izmaksas, lai noteiktu pašreizējās krājumu izmaksas, kas saistītas ar krājumā esošajiem priekšmetiem. Situācijā, kad konkrēts rezerves komponents tiek iegādāts divas reizes sešu nedēļu laikā un par katru pirkumu maksātā cena atšķiras, nodaļai, kas galu galā saņem vienu no šīm daļām, tiek iekasēta maksa, pamatojoties uz vidējām izmaksām divi pirkumi. Faktam, ka izsniegtās komponentes faktiskās izmaksas bija lielākas vai mazākas nekā otrai sastāvdaļai, nav nozīmes attiecībā uz krājumu izmaksu koriģēšanu. No šī viedokļa vidējās izmaksas noder arī, gatavojot budžetu nākamajam gadam, jo pirmās nepieciešamības preču vidējās izmaksas uzrādīs pieaugumu, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, un ļaus pamatot palielinājumu noteiktā budžeta pozīcijā.