Viens no grūtākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras dramaturgs, ir varoņa iekšējo domu vai motivācijas nodošana auditorijai. Viena dramatiska ierīce, kas risina šo problēmu, tiek saukta par monologu, nepārtrauktu runu, ko viens varonis sniedz auditorijai, bet ne citiem skatuves varoņiem. Solologs var būt diezgan poētisks un elegants pēc struktūras, kā tas ir daudzās Šekspīra lugās, taču tas ir domāts kā intīma personāža visdziļāko domu komunikācija tā, it kā viņš vai viņa domātu skaļi.
Iespējams, vispazīstamākais monologs angļu valodā ir Hamleta runa “Būt vai nebūt” Šekspīra traģiskās lugas “Hamlets” 3. cēlienā, 1. ainā. Šajā drāmas brīdī jauns princis vārdā Hamlets uzskata pašnāvības iespēju kā bēgšanu no savas nemierīgās dzīves. Viņš sāk savu solovārdu, uzdodot vissvarīgāko jautājumu: būt (dzīvot) vai nebūt (izdarīt pašnāvību)?. Pārējā šajā slavenajā fragmentā tiek apsvērts, vai nāves ieguvumi neatsver dzīves priekus un izaicinājumus.
Vēl viens slavens Šekspīra monologs notiek zem balkona, kur jauns pielūdzējs vārdā Romeo slepus novēro savas mīlestības aizliegto objektu Džuljetu. Romeo iekšējās pārdomas, skatoties Džuljetu mēness gaismā, dalās ar klausītājiem monologā, kas sākas: “Bet maigi, kāda gaisma aiz loga izlaužas? Tie ir austrumi, un Džuljeta ir saule…” Kamēr skatītāji uzzina par Romeo kaislīgo mīlestību pret Džuljetu, viņa nedzird viņu runājam šos vārdus. Tas ir monologa mērķis, lai dalītos ar auditoriju intīmās pārdomās, kas citādi varētu radīt sarežģījumus ar citiem varoņiem.
Skotijas traģēdijā Makbets gan Makbets, gan lēdija Makbeta sniedz dramatiskus monologus, kas atklāj slēptās īpašības skatītājiem, bet ne citiem varoņiem. Lēdija Makbeta lūdz spēku, lai izdarītu slepkavību monologā sākumā “Krauklis pats ir aizsmacis/Tas ķērc Dankana liktenīgajā ieejā…”, savukārt Makbeta 5. cēliena 5. ainā sniedz rezignētu novērojumu par dzīves īsumu:
“Rīt, rīt un rīt,
Ložņā šajā sīkajā tempā no dienas uz dienu
Līdz pēdējai reģistrētā laika zilbei,
Un visas mūsu vakardienas ir gaišas muļķes
Ceļš uz putekļainu nāvi. Ārā, ārā, īsa svece!
Dzīve ir tikai staigājoša ēna, nabadzīgs spēlētājs
Tas viņa stunda uz skatuves satrauc un satrauc
Un tad vairs nedzird: tā ir pasaka
Stāsta idiots, pilns skaņas un dusmas,
Neko nenorāda.”
Dramatisku sololoģiju joprojām izmanto daudzi mūsdienu dramaturgi, taču aktierim var būt grūti vadīt šādu iekšējo monologu, neizolējot citus varoņus uz skatuves. Solologs ir monologa veids, bet monologs ne vienmēr ir monologs. Dramatisks monologs ir viena varoņa nepārtraukta runa, bet tā var būt vērsta uz citiem varoņiem uz skatuves. Tas var pat neatklāt varoņa iekšējās domas, kā tas ir stand-up komēdijas rutīnas gadījumā. Solologs bieži tiek pasniegts pieklusinātā vai atstarojošā tonī, it kā varonis dalītos ar auditoriju kādā intīmā noslēpumā.