X-efektivitāte ir ekonomisks termins, kas attiecas uz veidiem, kā uzņēmums vai uzņēmums izmanto savus resursus un darbaspēku, lai iegūtu rezultātus. Ideālā situācijā x efektivitāte būtu absolūta, un uzņēmuma saražotās produkcijas apjoms būtu tieši saistīts ar tā rīcībā esošo izejvielu daudzumu. Ja uzņēmumam ir monopols konkrētajā tirgū, tad tam var trūkt efektivitātes tikai tāpēc, ka tam nav konkurences, kas piespiestu to uzlabot savas metodes. Tomēr pat konkurences situācijās daži uzņēmumi ir efektīvāki par citiem, jo pastāv mainīgais lielums, ko rada cilvēki, kas strādā dažādos piepūles līmeņos.
X-efektivitātes jēdziens ir definēts pretstatā tam pretējam, x-neefektivitātei. Šī teorija apgalvo, ka, jo mazāk konkurētspējīgs ir bizness, jo lielāka iespēja, ka šī uzņēmuma uzņēmumu darbinieki atpaliks no maksimālā kvalifikācijas līmeņa. Citiem vārdiem sakot, darbinieki tirgotos, pieliekot visas pūles, lai atrastu ērtu darba vidi vai labākas attiecības ar kolēģiem.
Monopolistiskas situācijas, kad viens uzņēmums savā konkrētajā nozarē ir viens pats, noved pie x-efektivitātes samazināšanās tikai tāpēc, ka uzņēmumam ir greznība ar to atbrīvoties. Šāda veida uzņēmējdarbībai ir atļauts ļaut izmaksu kontrolei kļūt mierīgākai, jo tam nav konkurences, lai apstrīdētu šīs pieaugošās izmaksas. Šis uzņēmums var atļauties arī nesteidzīgi censties panākt, lai darbinieki strādātu ar maksimālu piepūli; līdz ar to pastāv plaisa starp šī uzņēmuma iespējām un faktiskajiem rezultātiem.
Tomēr ir gadījumi, kad uzņēmuma x-efektivitātes trūkums faktiski var sniegt labumu patērētāju sabiedrībai kopumā. Piemēram, uzņēmums, kuram nav jāvelta visa nauda un resursi stingrai cīņai ar konkurentiem tirgū, var to izmantot citos veidos. Uzņēmums, iespējams, varēs ieguldīt jaunos tehnoloģiskos sasniegumos, kas var radīt jaunus vai uzlabotus produktus. Tas var tehniski izraisīt x neefektivitāti, taču rezultāti faktiski var gan stiprināt uzņēmumu, gan būt par svētību sabiedrībai, kurai tas kalpo.
Ja tirgū pastāv konkurence, x-efektivitātes teorija apgalvo, ka situācijas spiedienam vajadzētu radīt rezultātus, kas vairāk atspoguļo uzņēmuma darbaspēku, resursus un kapitālu. Tomēr pat tādās situācijās kā šīs, vadības nespēja piespiest savus darbiniekus strādāt visaugstākajā līmenī, rada neefektivitāti. Šajā gadījumā galu galā pastāv zināma nesaikne starp darbiniekiem izmaksātajām algām un viņu ieguldītajām pūlēm.