Zaļā arhitektūra ir plašs termins, kas attiecas uz ēku izveidi vai pārstrukturēšanu, lai tām būtu minimāla ietekme uz vidi. Ir vairākas dažādas pieejas zaļajai celtniecībai, un daudzas no idejām ir saistītas ar esošo resursu atbildīgu pārstrādi, kā arī efektīvu videi draudzīgu sistēmu izmantošanu, lai nodrošinātu ūdens un elektroenerģijas pakalpojumus ēkām, kas ir izveidotas, izmantojot ilgtspējīgu dizainu. Tā kā arvien vairāk cilvēku ir satraukušies par planētas resursu saprātīgu izmantošanu, zaļās arhitektūras jēdziens ir ieguvis gan pieņemamību, gan interesi.
Parasti zaļais arhitekts mēģinās projektēt vai veikt kapitālremontu ēkas tā, lai tās nodrošinātu visas nepieciešamās funkcijas, taču neapdraudētu apkārtējo vidi. Daudzos gadījumos tas nozīmē izmantot būvmateriālus, kas sastāv no organiskiem savienojumiem, nevis sintētikas. Būvmateriāli var būt koks, ķieģeļi vai citi elementi, kas iegūti no vecākām ēkām, kuras paredzēts nojaukt. Šie novāktie materiāli ir savienoti ar jaunākām tehnoloģijām, lai izveidotu struktūras, kas vieglāk iekļaujas apkārtējā ainavā un maksimāli izmantotu pieejamos resursus ēkas apkurei, dzesēšanai, ēdiena gatavošanai un ūdens padevei.
Saules paneļu izmantošana ir izplatīts zaļās arhitektūras elements. Paneļi kopā ar to uzglabāšanas tvertnēm ļauj uzkrāt enerģiju elektriskām vajadzībām, piemēram, ēdiena gatavošanai, temperatūras uzturēšanai ēkā komfortablā līmenī un nepieciešamā aprīkojuma, piemēram, datoru, darbināšanai. Pēdējos gados ir eksperimentēts ar saules enerģijas sistēmas savienošanu ar vēja sistēmu, efektīvi izmantojot divus atjaunojamos resursus, lai radītu enerģiju, kas atbilst mūsdienu dzīves prasībām.
Zaļās arhitektūras izplatīts elements ir arī savākšanas tvertnes un citas ierīces. Tas ļauj savākt lietus ūdeni un izmantot to tādiem uzdevumiem kā zālienu laistīšana, labības audzēšana vai kanalizācijas sistēmu darbība. Šāda veida sistēma palīdz samazināt pieprasījumu pēc pašvaldību attīrīšanas sistēmām, rezervējot attīrītu ūdeni dzeršanai, ēdiena gatavošanai un vannošanai.
Vēl viens svarīgs zaļā dizaina aspekts ir logu stratēģiskais izvietojums ap ēkas fasādi. Ideālā gadījumā logi novietoti tā, lai dienas laikā tiktu maksimāli izmantota saules gaisma. Papildus tam, ka dienas laikā tiek samazināts pieprasījums pēc mākslīgā apgaismojuma, logi var kalpot arī kā līdzeklis, kas ļauj dabiskajai saules gaismai nodrošināt ēkas iekšpusi zināmu siltumu. Tas savukārt ļauj izmantot mazāk uzkrātās saules vai vēja enerģijas, lai telpā uzturētu līdzvērtīgu temperatūru.
Atkarībā no ēkas novietojuma un paredzētā mērķa var tikt iekļauti citi zaļās arhitektūras aspekti. Ēku var daļēji iegremdēt kalna malā, nodrošinot dabisku izolāciju. Kompostēšanas tualetes var būt ideāls risinājums vietās, kur ūdens ir grūtāk pieejams. Atrodot veidus, kā izmantot jebkurus elementus, kas ir vietējie šajā apgabalā, arī palīdz saglabāt struktūru līdzsvarā ar dabu, piemēram, veidojot blokus, izmantojot vietējās smiltis, nevis sūtot citur būvētus ķieģeļus. Lai gan zaļās arhitektūras izveides process dažās jomās var būt grūtāks, nav šaubu, ka gandrīz jebkuru struktūru var mainīt vai veidot tā, lai tā būtu videi draudzīgāka.