Zaļā ekonomika būtībā ir ekonomika, kuras mērķis ir radīt sociālās vienotības un vienlīdzības sajūtu, vienlaikus paturot prātā ietekmi uz vidi. Tās galvenie mērķi ir uzturēt šīs vērtības, vienlaikus saglabājot ekonomisko izaugsmi, ieguldot ekoloģiski ilgtspējīgā praksē. Tas tiek darīts ar valdības līdzekļiem, piemēram, likumdošanu, politikas veidošanu un privāto un publisko finansējumu. Liels uzsvars tiek likts uz to, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kuri paļaujas uz dabu, nopelnīt iztiku un kuriem nav daudz citu resursu vai bagātības.
Ir vairākas domas par to, kas veido zaļo ekonomiku, bet lielākā daļa ietver vispārēju holistisku pieeju. Zaļās ekonomikas definīcijā bieži tiek iekļautas daudzas citas kustības vai ideoloģijas, lielā mērā atkarībā no tā, kurš konkrēts zaļais ekonomists sniedz šo definīciju. Dažas no biežāk sastopamajām tēmām ir saistītas ar sociālo taisnīgumu, politiku un atjaunojamiem enerģijas avotiem. Taču visu domu skolu pamattēma ir harmoniska mijiedarbība ar dabu un ekonomiskā izaugsme.
Daži zaļie ekonomisti to ir definējuši kā daļu no citām ekonomikas nozarēm, piemēram, neoklasicisma vai marksistiskā ekonomika. Šie ekonomisti parasti aizstāj vienu tradicionālo definīciju vai klasifikāciju ar vairāk orientētu uz dabu. Viens piemērs varētu būt dabas uzskaitīšana kā daļa no proletariāta, kas marksistiskajā ekonomikā tiek izmantots, lai nodrošinātu vērtību visai ekonomiskajai kopienai. Pastāv uzskats, ka zaļo ekonomiku ir vieglāk īstenot, ja tā jau ir daļa no iedibinātas domu skolas.
Galvenais izaicinājums zaļās ekonomikas definēšanā un sakārtošanā ir centrālās struktūras un ideoloģijas trūkums. Ir daudzas domu skolas, kas, lai arī līdzīgas, tomēr pilnībā nepiekrīt šim jautājumam. Vēl viens galvenais izaicinājums ir vienkārša ekonomika; daudziem uzņēmumiem ir nepieciešami stimuli ieguldīt zaļās ekonomikas tendencēs, jo parasti tas nav tik ienesīgs kā tradicionālās ekonomiskās investīcijas. Dažas valstis, piemēram, Vācija, Eiropas Savienība un ASV, pieņēma tiesību aktus, kas ietver šos stimulus, taču izaugsme ir lēna.
Vēl viens no izaicinājumiem, veidojot zaļo ekonomiku, ir dažās jomās pieņemtie tiesību akti, kas ir pretrunā ar tiesību aktiem, kas pieņemti citās jomās. Tas galvenokārt tiek novērots starptautiskajā tirdzniecībā, jo dažādas valstis un organizācijas, piemēram, ANO, ir izstrādājušas politiku, kas kaut kādā veidā ir pretrunā ar citas valsts vai organizācijas noteikumiem, padarot iniciatīvas grūti īstenojamas. Neskatoties uz to, ka formālā zaļās ekonomikas koncepcija pastāv jau vairākus gadu desmitus, tā joprojām saskaras ar daudziem izaicinājumiem, lai to pilnībā realizētu un definētu.