Zelta vārti attiecas uz futbola komandas gūtiem vārtiem pagarinājuma laikā. Papildlaika minūtes neizšķirtā futbola spēlē ir līdzīgas “pēkšņai nāvei”. Spēle beidzas pagarinājumā ar pirmo punktu skaitu, un komanda, kas pieliek punktu, ir guvusi zelta vārtus.
Šis termins pirmo reizi tika izmantots 1992. gadā, lai aizstātu negatīvāko terminu “pēkšņa nāve”. Tomēr Starptautiskā Futbola federācija (FIFA), kas ir galvenā profesionālā futbola spēļu vadošā iestāde, vairs neizmanto šo neizšķirta izšķiršanas veidu. FIFA zelta vārtu metodi izmantoja aptuveni desmit gadus.
Daudzi uzskata, ka zelta vārtu noteikums nebija veiksmīgs, jo komandas bieži spēlēja konservatīvi un aizsardzībā. Ja pagarinājumā spēles beigu vārti netika gūti, tad neizšķirtu komandas panāca ar soda sitieniem. Tam priekšroku deva daudzi spēlētāji, un bieži vien abas komandas vēlējās redzēt neizšķirtu spēli šādā veidā.
Tie, kas bija iedibinājuši pēkšņas nāves ideju, domāja, ka pārdēvētie zelta vārti radīs dramatisku darbību spēlēs, kas iegāja pagarinājumā. Tā vietā tas radīja daudz mazāk dramatisku darbību, jo komandas spēlēja konservatīvi.
Ir daži izņēmumi. Dažos Eiropas futbola čempionātos uzvaras rezultāts tika noteikts, izmantojot šo metodi. 1996. gadā Vācija ar zelta vārtu guvumu pārspēja Čehiju. Tāpat 2000. gadā Francija ar vienu pārspēja Itāliju, izšķirot Eiropas futbola čempionātu.
Tomēr neapmierinātības rezultātā ar šo neizšķirtu metodi tika ieviesta sudraba vārtu neizšķirtu metode. Šajā pagarinājuma stratēģijā komandām tiek piešķirts papildu 15 minūšu periods, un komanda, kura šī perioda beigās gūst visvairāk vārtus, uzvarēs. Arī šī metode pēc dažiem gadiem tika atmesta.
Tagad ne zelta vārtu, ne sudraba vārtu metode neizšķir attiecības. Tā vietā komandām ir divi 15 minūšu puslaiki pēc neizšķirta spēles beigām pie 90 minūšu atzīmes. Spēles uzvar komanda, kura divu puslaiku beigās ir ieguvusi visvairāk punktu. Soda metieni izšķir spēli, kas paliek neizšķirta pēc abu puslaiku nospēlēšanas.