Iedomājieties kautrīga vīrieša dilemmu, kad viņš mēģina izdomāt, kā pateikt sievietei, ka viņu interesē, vai sievietes grūto situāciju, kad viņa vēlas viņu maigi pievilt. Viktorijas laikos viņi katrs varēja darīt zināmas savas domas un vēlmes, nepasakot ne vārda. Lietojot ziedu valodu, viņš būtu varējis izteikt savu vēlmi, un viņa būtu varējusi viņam pateikt, ka vēlas tikai draudzību. Dažkārt saukta par floriogrāfiju, Viktorijas laikmeta ziedu valoda katram ziedu veidam piešķīra īpašas nozīmes, un tā arī bieži piešķīra dažādas nozīmes dažādām krāsām katrā ziedu saimē.
Pušķu nesējs, saukts par tussie-mussie, varēja nosūtīt sarežģītu vēstījumu, izvēloties pareizo ziedu vai augu simbolu kombināciju. Piemēram, sarkana roze ziedu valodā paustu mīļotāja aizraušanos. Ja pušķis būtu apvienots ar efeju un saldajiem zirņiem, tas arī būtu vēstījis par nesēja uzticību un kautrību. Savukārt rozā rozes dažkārt nozīmēja tikai draudzību, un dzeltenās neļķes nozīmēja stingru noraidījumu.
Vīrietis, kuram bija saulespuķes, teica savai sievietei: “Es tevi dievinu.” Uz zirnekļa ziedu dāvanas bija rakstīts: “Pabēdziet ar mani.” Tas, kā sieviete saņēma šādu ziedu dāvanu, arī deva ziņu. Ja dāma turēja pušķi pie krūtīm, viņa ziedu valodā viņam teica, ka viņas jūtas ir daudz mazāk dedzīgas. Ja viņa to pielika pie lūpām, tad tās bija vienisprātis.
Mīlestība un draudzība nebija vienīgās nosūtītās ziņas. Arī apvainojumi kļuva par mākslas veidu ar ziedu valodu. Viens vīrietis varēja noniecināt cita vīrišķību, uzdāvinot zāli, liekot saprast, ka saņēmējs ir homoseksuāls. Ķiploku nosūtīšana kādam būtu pateikusi, ka dāvanas devējam šķiet, ka saņēmējs ir ļaundabīgs. Apelsīnu lilija bija rezervēta visnīstākajam ienaidniekam.
Grāmatas tika izdotas, lai izskaidrotu ziedu simboliku, taču tajās ne vienmēr bija vienisprātis par ziedu nozīmi, jo īpaši par narcisi, ko daži saista ar atdzimšanu, bet citi ar nāvi. Dažās floriogrāfijas vārdnīcās rozā rozes nozīmēja slepenu mīlestību, bet citās – draudzību. Citā grāmatā dzeltenās rozes simbolizēja draudzību, tāpēc pāriem ir svarīgi pārliecināties, ka viņi sazinās ar vienu un to pašu simbolu kopumu.
Ziedu valoda bija vispopulārākās Viktorijas laikmetā, no 1837. līdz 1901. gadam. Daži zinātnieki saka, ka ziedu valoda ir vēl senāka. Grieķi izmantoja floriogrāfijas veidu, tāpat arī turki un vēlāk franči. Pat Viljams Šekspīrs Elizabetes laikmeta Anglijā savās lugās paļāvās uz ziedu un garšaugu simboliku. No viņa mēs zinām, ka “rozmarīns nozīmē piemiņu”.