Tiesu sistēmām visā pasaulē ir ļoti dažādi veidi, kā noteikt vainu kriminālprocesā. Amerikas Savienotajās Valstīs, lai apsūdzēto atzītu par vainīgu, zvērināto tiesai viņš vai viņa ir bez saprātīgām šaubām jāatzīst par vainīgu. Zinātnieki ir pavadījuši neskaitāmas stundas, mēģinot noteikt, kas veicina žūrijas vainīgo spriedumu; tomēr joprojām nav burvju formulas, kas būtu piemērota visos gadījumos. Lietas, kas var veicināt vainīgu spriedumu, ir: apsūdzības iesniegto pierādījumu daudzums; prokuratūras iesniegto pierādījumu kvalitāte; prokurora, kurš iztiesā lietu, pieredze un ticamība; atbildētāja iesniegtā aizstāvība vai tās trūkums; un atbildētāja vispārīgās īpašības.
Amerikas Savienotajās Valstīs prokuratūrai ir pienākums bez saprātīgām šaubām pierādīt apsūdzētā vainu. Precīzu jēdziena “ārpus pamatotām šaubām” definīciju ir apsprieduši arī tiesneši, juristi un zinātnieki tik ilgi, kamēr šis termins pastāv. Lielākā daļa definīciju salīdzina slogu ar pārliecību ar aptuveni 95% garantiju vai vairāk. Lai apsūdzība nodrošinātu vainīgu spriedumu, lielākajā daļā jurisdikciju žūrijai ir jāpieņem vienprātīgs spriedums, kas nozīmē, ka tām visām ir jāpiekrīt atgriezt spriedumu, kas nav vainīgs.
Apsūdzība kriminālprocesā iesniegs pierādījumus zvērinātajiem, lai mēģinātu pārliecināt viņus par apsūdzētā vainu. Pierādījumi var būt dokumentāri, fiziski, demonstratīvi vai testamentāri. Lai gan vienkārši liela apjoma pierādījumu ieviešana pati par sevi nedrīkst pielīdzināt spriedumam par vainīgu, zvērināto tiesas bieži vien ietekmē milzīgais apjoms, kad runa ir par vainas pierādījumiem. Zvērinātie ir neprofesionāli cilvēki un tāpēc bieži vien nav pietiekami labi sagatavoti, lai izsijātu iesniegto pierādījumu apjomu, lai noteiktu, cik tie ir atbilstoši vai ticami.
Iesniegto pierādījumu kvalitāte nepārprotami ietekmē iespēju, ka žūrija pasludinās vainīgu spriedumu. Piemēram, slepkavības prāvā DNS pierādījumu uzrādīšana, kas apstiprina, ka apsūdzētais atrodas nozieguma vietā, ir pārliecinošs vainas pierādījums. Tāpat arī pierādījumu ieviešana, ka slepkavības ierocis tika atrasts pie apsūdzētā, visticamāk, ievērojami veicinās vainīga sprieduma pieņemšanu. Eksperti liecinieki var strādāt par vai pret apsūdzību. Lai gan žūrijas mēdz ticēt savām liecībām, tās tās var arī ļoti apjukt un var to vienkārši atmest, ja tās nesaprot.
Liecinieku liecībām var būt arī liela nozīme vainīgā spriedumā. Lai gan ir zinātniski pierādīts, ka aculiecinieku liecības nav tik precīzas, žūrijas tomēr mēdz tām ticēt. Kad upuris sniedz liecību, viņa liecībai noteikti būs spēcīga ietekme uz žūriju.
Amerikas Savienotajās Valstīs atbildētājam vispār nav jāiesniedz nekāda aizstāvība. Apsūdzētajam ir tiesības pret pašapliecināšanu papildus tam, ka apsūdzības pierādīšanas pienākums ir, nevis apsūdzētajam ir jāpierāda nevainīgums. Lai gan šis ir juridiskais standarts, žūrijas bieži vēlas uzklausīt apsūdzēto un var to uzskatīt par apsūdzētā vainas atzīšanu, kas neliecina, neskatoties uz juridisko prasību to nedarīt.
Lai gan subjektīviem faktoriem, piemēram, prokurora vai apsūdzētā simpātijām vai neviena izskata izskatam, nevajadzētu veicināt vainīgu spriedumu, pētījumi liecina, ka patiesībā tie bieži vien to dara. Pieredzējis prokurors zina, kā piesaistīt zvērināto tiesu, kas kriminālprocesā iet tālu. No otras puses, daudzi apsūdzētie vienkārši slikti prezentē sevi tiesā, kas var smalki ietekmēt zvērināto, pat ja viņi to apzināti neapzinās.