Docents ir pedagogs, visbiežāk muzeja vai iestādes vidē. Termins cēlies no latīņu valodas docere, mācīt. Docenti var strādāt arī universitātēs, lai gan nosaukumam ir dažādas nozīmes atkarībā no valsts, kurā universitāte atrodas. Docenti bieži vien brīvprātīgi izmanto savas zināšanas un darbu, un viņi ir svarīga sabiedrības informēšanas programmu daļa, kas paredzētas, lai izglītotu, intriģētu un palīdzētu. .
Universitātes ietvaros docents darbojas kā vieslektors. Viņš vai viņa parasti nav universitātes pastāvīgajā personāla sastāvā un bieži saņem atlīdzību par katru piedāvāto lekciju. Šāda veida docentiem parasti ir tāda pati kvalifikācija kā pilna laika profesoram. Dažādās augstskolās docentus izmanto nedaudz atšķirīgi, un universitātēs ar bibliotēkām un muzejiem diezgan bieži tiek atrasts kāds, kurš pilda gida, nevis pasniedzēja pienākumus.
Muzeja, iestādes vai organizācijas kontekstā docents ir svarīga personāla daļa. Bieži vien viņš vai viņa piedalās brīvprātīgajā personīgās intereses dēļ par muzeja kolekcijām vai organizācijas mērķi. Viņam vai viņai tiek sniegta plaša apmācība par kolekciju, cilvēku uzdotajiem jautājumiem un to, kā rīkoties dažādās sociālās situācijās. Kad apmācība ir beigusies, docentam parasti tiek piešķirta oficiāla birka vai formastērps, lai viesi varētu viņu identificēt.
Docentus var atrast muzejos, parkos, botāniskajos dārzos, zooloģiskajos dārzos un dažādās citās iestādēs. Kad tie atrodas publiskajās kolekcijās, tie parasti ir pieejami, lai sniegtu norādījumus un atbildētu uz jautājumiem. Viņi var arī vadīt ekskursijas gida pavadībā vai citas sabiedrības informēšanas programmas, piemēram, dzīvnieku barošanu zooloģiskajā dārzā vai tvertņu pieskārienu akvārijā. Ar sabiedrības izglītošanu docente cer ieinteresēt cilvēkus par iestādes krājumiem, iespējams, iedrošinot nākamās pētnieku un kolekcionāru paaudzes.
Dažos gadījumos docentam ir piekļuve muzeja kolekcijām apmaiņā pret gida lomu. Pētnieki var darboties kā docenti, kas ir aizraujoši sabiedrībai, jo viņi var tieši jautāt pētniekam par kolekciju un veikto pētījumu. Jo īpaši dabas vēstures muzejos tas bieži notiek, un tas var mudināt arī sabiedrības locekļus piedalīties brīvprātīgajā darbā pēc tam, kad viņi ir sazinājušies ar kādu, kurš aizraujas ar pētniecību vai darbu.