Ko dara Izglītības un zinātnes ministrija?

Ministrijas galvenais darba rīks ir regulējums. Tā izstrādā likumprojektus, ko pieņem Saeima, un Ministru kabineta noteikumu projektus, kuros ierakstīts valsts pamatizglītības un vidējās izglītības standarts, mācību priekšmetu saturs, pedagogu kvalifikācijas prasības un darba samaksas kārtība. Tas nozīmē, ka atbildi uz jautājumu, kas skolai obligāti jāmāca vai kāda ir pedagoga zemākā algas likme, meklē nevis skolas iekšējos noteikumos, bet Ministru kabineta noteikumos, kuri publicēti tiesību aktu vietnē.

Otrs uzdevums ir nauda. Valsts budžetā paredzētos līdzekļus pedagogu darba samaksai sadala pēc noteiktas metodikas, un tās maiņa ik pa laikam kļūst par politisku strīdu, jo ietekmē mazo skolu izdzīvošanu. Augstākajā izglītībā ministrija nosaka valsts finansēto studiju vietu sadalījumu, bet zinātnē budžeta līdzekļus konkursos administrē Latvijas Zinātnes padome. Pašvaldība savukārt sedz skolas uzturēšanas izdevumus, telpas, tehnisko personālu un lielā mērā arī pirmsskolas izglītību.

Ministrija darbojas kopā ar vairākām pakļautības un pārraudzības iestādēm, un ikdienas jautājumos parasti vajadzīga tieši kāda no tām, nevis pati ministrija. Izglītības kvalitātes valsts dienests licencē un akreditē izglītības programmas un iestādes, uzrauga to darbu un izskata sūdzības par izglītības kvalitāti un bērnu tiesību ievērošanu skolā. Akadēmiskās informācijas centrs novērtē ārvalstīs iegūtu izglītību un izsniedz atzinumu, kas vajadzīgs, piesakoties studijām vai darbā Latvijā. Valsts izglītības informācijas sistēmā uzkrāj datus par izglītojamiem, pedagogiem un iegūtajiem dokumentiem.

Ja skolā radusies problēma, secība ir svarīgāka par sūdzības toni. Vispirms jautājums risināms ar klases audzinātāju vai priekšmeta skolotāju, tad ar skolas vadību, tad ar dibinātāju, kas parasti ir pašvaldības izglītības pārvalde. Ja tas nepalīdz vai ja runa ir par akreditācijas prasību neievērošanu, iesniegums adresējams Izglītības kvalitātes valsts dienestam. Ministrija ir pēdējā instance politikas jautājumos, nevis pirmā adrese sūdzībai par konkrētu skolotāju.

Atsevišķi jāzina, ka skolas vai augstskolas pieņemts lēmums, kas skar personas tiesības, piemēram, par atskaitīšanu vai par eksāmena rezultātu, ir apstrīdams iestādes iekšienē un pēc tam pārsūdzams administratīvajā tiesā. Šeit darbojas Administratīvā procesa likums ar stingriem termiņiem, tāpēc datumus lēmumā vērts atzīmēt uzreiz. Ja lietā ir liela nozīme, piemēram, tiek zaudēts studiju gads vai kvalifikācija, jurista konsultācija pirms apstrīdēšanas iesnieguma parasti atmaksājas.

Ministrijas atbildībā ir arī trīs jomas, ko izglītības kontekstā bieži aizmirst. Sporta politika, tostarp valsts atbalsts sporta federācijām un augstu sasniegumu sportam, jaunatnes politika, kas saistīta ar jauniešu centriem un neformālo izglītību, un valsts valodas politikas daļa, kas attiecas uz izglītības saturu. Tāpēc jautājumi par mācību valodu skolā, par valsts valodas prasmes pārbaudēm izglītības iestādēs un par pāreju uz mācībām latviešu valodā ir tieši šīs ministrijas kompetencē, nevis kultūras vai tieslietu jomā, kā dažkārt tiek domāts.