Saņēmējs ir persona vai vienība, kurai ir pienākums samaksāt vekseli, kad to uzrāda saņēmējs. Tiek uzskatīts, ka persona, kas izraksta minēto dokumentu, ir atvilktne vai izgatavotājs. Klasiskais vekseļa piemērs ir čeks. Persona, kas izraksta čeku, ir izdevējs, persona, kurai čeks tiek izrakstīts, ir maksājuma saņēmējs, un čekā norādītā banka ir saņēmējs. Saņēmējs var ieiet bankā, uzrādīt čeku un pieprasīt čekā norādītos līdzekļus.
Bankas nav vienīgās struktūras, kuras var saņemt, lai gan tās ir vienas no visizplatītākajām. Cilvēks var būt arī pats sev, piemēram, kad kāds draugam raksta IOU, norādot, ka parādzīmes uzrādīšanas brīdī viņš atmaksās parādu. Vekseļi, kas pazīstami arī kā vekseļi, arī neaprobežojas tikai ar čekiem.
Ja saņēmējam tiek uzrādīts vekselis, ņēmējam ir tiesības to pārbaudīt, lai pārliecinātos, ka tas ir īsts. Ja dokuments neizskatās īsts vai nav pareizi aizpildīts, saņēmējs var atteikties to izpildīt, un tādā gadījumā saņēmējam būs jāatgriežas atvilktnē, lai iegūtu līdzekļus. Tāpat ņēmēji nepasniedz kredītu bez iepriekšējas vienošanās un var atgriezt vekseli bez samaksas, pamatojoties uz to, ka rakstītājam nav pietiekami daudz līdzekļu tā samaksai vai nav pilnvarots rakstīt vekseli.
Nevienu nevar padarīt par izlozēto personu pret viņa gribu. Piemēram, Džeks nevar izrakstīt uzmetumu, kurā Džeina tiek nosaukta par naudas saņēmēju, ja viņiem nav iepriekš saskaņota juridiska vienošanās, kas ļauj cilvēkiem iekasēt līdzekļus no Džeinas. Tāpat cilvēkus nevar saukt pie atbildības par parādiem, kas viņiem nav radušies.
Personas, kurām ir nepieciešams piekļūt skaidrai naudai bankas kontā, var izvēlēties čeku “skaidrai naudai”, bankai samaksājot vekseli tam, kurš to uzrāda. Šo taktiku dažkārt izmanto cilvēki, piemēram, vecāki, kuri nevēlas, lai viņu bērniem būtu pilnīga piekļuve bankas kontam, taču viņi vēlas ļaut saviem bērniem konkrētā situācijā izņemt skaidru naudu. Tāpat uzņēmuma īpašnieks, kurš nevar pamest uzņēmumu, var nosūtīt darbinieku saņemt skaidru naudu no bankas ar “skaidras naudas” vekseli.