Katram sunim ir sava diena ir angļu idioma, kas nozīmē, ka katrs saņem savu brīdi. Lai gan šis konkrētais idiotiskais izteiciens ir angļu valoda, katra suņa nozīme un līdzīgi lietojumi nav tikai angliski runājošās valstis. Senie grieķi, romieši un citi eiropieši jau vairākus gadsimtus ir lietojuši līdzīgus terminus publicētajos rakstos. Atkarībā no konkrētā lietotā konteksta šis termins var nozīmēt, ka pat viszemākais cilvēks iegūst iespēju pārvarēt savus apspiedējus vai izlabot pret viņu izdarītos pārkāpumus. No otras puses, mūsdienu lietojums parasti nozīmē, ka ikvienam neatkarīgi no politiskā vai sociālekonomiskā stāvokļa ir iespēja gūt nelielus panākumus, pat ja tikai īsu laiku.
Lai gan mūsdienās ir pienācis idioma, ka katram sunim ir sava diena, tas nozīmē, ka katrs cilvēks saņem savu iespēju vai gūst panākumus, šādas nozīmes ne vienmēr tika saprastas. Senos laikos un viduslaikos lielākā daļa cilvēku saprata līdzīgus salīdzinājumus, jo katram sunim ir sava diena, lai atsauktos uz atriebību. Gan Plutarhs, gan Šekspīrs, piemēram, atsaucās uz šādām netiešām nozīmēm darbos, kas radīti ilgi pirms angļu valodas idiomas, kāda tā ir zināma mūsdienās.
Plūtarhs, grieķu vēsturnieks un esejists, pirmo reizi izmantoja līdzīgu frāzi mūsu ēras 95. gadā Konkrēti, Plutarhs savu jēdzienu formulēja šādi: “…pat suns atriebjas.” Izmantots šādā kontekstā, Plutarhs atsaucās uz to cilvēku tiesībām, kuri ir netaisnīgi apspiesti vai kuru integritāte tika apšaubīta, celties un atgūt savu brīvību, cieņu un likteni. Konteksta norādes Plutarha rakstos liecina, ka rakstnieks deva priekšroku “katram sunim ir sava diena” un līdzīgas idiomas, kas nozīmē, ka pat viszemākajam cilvēkam ir tiesības un iespēja uzlabot savu situāciju, cīnīties pret apspiešanu vai dot nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībā, godājams veids.
Šekspīrs Hamletā izmantoja līdzīgu frāzi. 5. cēliena 1. ainā Hamlets runā ar karalieni Ģertrūdi un karali Klaudiju, mirkli pēc slavenās rindas “Ak, nabaga Jorik! Es viņu pazinu…” Tieši pirms izkāpšanas no skatuves ainas beigās Hamleta pēdējā rindiņa skan: “…Ļaujiet pašam Herkulesam darīt, ko var. Kaķis raudās, un sunim būs sava diena.
Šajā lugas daļā Hamlets sēroja par pazudušo Ofēliju, cīnoties ar Laertesu atklātā kapā. Kamēr karalis Klaudijs apturēja cīņu, Hamlets savā pēdējā paziņojumā pirms izkāpšanas no skatuves sola, ka pāridarījums tiks labots. Lietojot pārsteidzoši līdzīgu idiomu katram sunim, kuram ir sava diena, Hamlets domāja, ka viņam būs iespēja kaut kad nākotnē izlabot visus pret sevi vai Ofēliju izdarītos pārkāpumus.