Latīņu frāze “non compos mentis” tiek tulkota kā “nav pie vesela prāta”. Šis termins tiek lietots, lai apzīmētu kādu, kuru nevar saukt par juridiski atbildīgu par kaut ko, jo viņš vai viņa nav garīgi kompetents. Ir vairākas lietas, kas var likt apšaubīt garīgo kompetenci.
Viens no iemesliem, kāpēc kāds var tikt noteikts noncompos mentis, ir smaga attīstības vai intelektuālā invaliditāte, kas kavē cilvēka spēju izprast situāciju. Dažas garīgās slimības formas var arī ierobežot garīgās spējas, tāpat kā īslaicīgas situācijas, piemēram, intoksikācija vai slimība, kas izraisa izmainītu apziņas līmeni. Visos gadījumos ir skaidrs, ka cilvēks nevar pieņemt lēmumus, jo nespēj saprasties.
Saskaņā ar likumu personu, kas nav komposmentiska, nevar saukt pie atbildības par līgumiem un citām juridiskām situācijām. Pat ja persona līgumu parakstīja labprātīgi, garīgo spēju trūkums nozīmētu, ka persona nav sapratusi līgumu un to nevajadzētu ievērot. Garīgās spējas arī rada bažas, pārbaudot testamentu; ja testamenta autors tiek uzskatīts par non compos mentis, testaments nevar celties tiesā, jo to ir uzrakstījis kāds, kurš nezināja, ko viņa vai viņš dara.
Šī problēma var rasties arī medicīniskajā aprūpē. Ārstiem dažreiz ir jāieceļ surogāti pacientiem, kuri acīmredzami nespēj pieņemt lēmumus, un dažos gadījumos pacienti var iepriekš vienoties, lai kāds varētu pārstāvēt viņu vēlmes gadījumā, ja viņi ir rīcībnespējīgi. Pacients, kurš nav kompoments, var būt spiests pieņemt ārstēšanu, pamatojoties uz argumentu, ka pacients nesaprot situāciju vai neapzinās ārstēšanas atteikuma iespējamās sekas.
Lai noteiktu, vai kāds ir pie vesela prāta, psihiatru vai psihologu var izsaukt uz pārbaudi. Var konsultēties arī ar veselības stāvokļa speciālistu. Piemēram, ja pacientam ir smadzeņu audzējs, kas, šķiet, traucē spriestspēju, neirologam var lūgt sniegt liecību par to, vai pacients spēj saprast un pieņemt lēmumus.
Stāvoklis, kas nav kompos mentis, var būt īslaicīgs. Ja tas ir īslaicīgs, persona būs atbildīga par darbībām, kas veiktas laika posmā, kurā persona bija vesela prāta laikā. Piemēram, ja kāds bija ļoti slims un nevarēja pieņemt medicīniskus lēmumus, bet vēlāk atveseļojās un atveseļošanās laikā sastādīja testamentu, testaments tiks uzskatīts par derīgu, jo pacients tā sastādīšanas brīdī bija vesels.