Kuras dziesmas ir latviešu neoficiālās himnas?

Latvijā dziesmai ir neparasti liela politiska nozīme, un tam ir vēsturisks iemesls. 19. gadsimtā koru kustība bija viena no retajām atļautajām formām, kādā latvieši varēja pulcēties lielā skaitā, un no tās izauga Vispārējie latviešu dziedāšanas svētki, kas pirmo reizi notika 1873. gadā. Kopš tā laika svētki ir norisinājušies regulāri, un tie ir izdzīvojuši gan karus, gan okupācijas.

„Gaismas pils“ ar Jāzepa Vītola mūziku un Ausekļa vārdiem stāsta teiku par ūdenī nogrimušu pili, kas ceļas augšā, kad tauta atgūst savu valodu un gaismu. Padomju laikā šī dziesma tika lasīta kā slēpta pretošanās, jo tekstā runa ir par tautas augšāmcelšanos. Tieši tāpēc tās izpildījums Dziesmu svētkos vienmēr ir bijis emocionālākais brīdis, un tā bieži tiek dziedāta vairākas reizes pēc kārtas.

„Saule, Pērkons, Daugava“ ar Mārtiņa Brauna mūziku un Raiņa vārdiem no lugas „Daugava“ kļuva par Atmodas laika simbolu un vēlāk izskanēja arī ārpus Latvijas. Tās uzbūve ir vienkārša un spēcīga, un tā darbojas gan kora izpildījumā, gan lielā pūlī bez pavadījuma. Tā ir laba ilustrācija tam, kā dzejas rinda kļūst par politisku apliecinājumu, nemainot nevienu vārdu.

Tautasdziesma „Pūt, vējiņi“ ir cita veida piemērs: tā ir sena, plaši pazīstama un tik bieži dziedāta, ka darbojas kā kopējā valoda gan mājās, gan svešumā. Trimdas latviešu sabiedrībās šādas dziesmas uzturēja valodas un piederības sajūtu paaudzēs, kas Latviju nebija redzējušas. Tieši šī iemesla dēļ tautasdziesmu repertuārs ir daļa no svētku programmas līdzās jaunajiem skaņdarbiem.

Svarīgi neko no tā nesajaukt ar valsts himnu. Latvijas valsts himna ir „Dievs, svētī Latviju!“, un tai ir savs likums un savi lietošanas noteikumi. Neoficiālās himnas ir sabiedrības izvēle, nevis normatīvs akts: tās var mainīties, papildināties un dažādās paaudzēs skanēt atšķirīgi. Ja gatavojat oficiālu pasākumu, valsts himnas vietā šīs dziesmas likt nevar, taču programmā līdzās tās der ļoti labi.