Kas bija Labo jūtu laikmets ASV?

Nosaukums radās no laikraksta apzīmējuma, ko lietoja prezidenta Džeimsa Monro brauciena laikā pa valsti neilgi pēc viņa stāšanās amatā. Brauciens bija domāts kā samierināšanās žests, un to tā arī uztvēra: pēc kara ar Lielbritāniju sabiedrībā valdīja atvieglojums un lepnums, un partiju naidu uz brīdi nomainīja nacionāla pacēluma noskaņa. Vēsturnieki šo apzīmējumu ir saglabājuši, taču lieto to ar piesardzību, jo tas apraksta noskaņojumu, nevis politisko saturu.

Vienpartijas stāvoklim bija konkrēts iemesls. Federālistu partija bija zaudējusi uzticību, jo kara laikā tās Jaunanglijas pārstāvji sanāksmē apsprieda pretestību federālajai valdībai, un pēc kara uzvarošā noslēguma tas izskatījās kā nodevība. Tāpēc valstī praktiski palika tikai demokrātiskie republikāņi, un nākamajās prezidenta vēlēšanās Monro pārvēlēja gandrīz bez pretinieka. Politiskā cīņa tomēr nepazuda, tā vienkārši pārcēlās partijas iekšienē, kur veidojās personiskas grupas ap ietekmīgiem politiķiem.

Saimnieciski šis bija straujas izaugsmes un pirmās lielās krīzes laiks. Valsts atjaunoja centrālo banku, paaugstināja ievedmuitu vietējās rūpniecības aizsardzībai un sāka ieguldīt ceļos un kanālos, un šo programmu kopumā sauca par Amerikas sistēmu. 1819. gadā sekoja smaga finanšu krīze, kas skāra zemes spekulācijas un bankas, un tā pirmo reizi lika daudziem amerikāņiem apšaubīt kredīta un centrālās bankas lomu.

Vissvarīgākais notikums bija strīds par verdzību jaunajās pavalstīs. 1820. gada kompromiss ļāva Misūri uzņemties pavalsts statusu kā verdzību pieļaujošai pavalstij, vienlaikus uzņemot Mēnu kā brīvu pavalsti, un noteica robežu, uz ziemeļiem no kuras verdzība turpmākajās teritorijās nebija pieļaujama. Tas uz laiku nodrošināja līdzsvaru Senātā, bet vienlaikus parādīja, ka valsts ir sadalīta pēc ģeogrāfijas, nevis pēc partiju piederības. Tieši šis dalījums pēc četrdesmit gadiem noveda pie pilsoņu kara.

Laikmets beidzās ar 1824. gada vēlēšanām, kurās vienas partijas ietvaros sacentās četri nopietni kandidāti un neviens neieguva elektoru vairākumu. Iznākumu izšķīra Pārstāvju palāta, un zaudētāju pusē radušos sašutumu drīz vien pārvērta jaunā partiju sistēmā. No tās izauga demokrāti un viņu pretinieki vigi, un ASV politika atgriezās divu partiju cīņā, kas turpinās līdz mūsdienām.

Šajos gados veidojās arī ASV ārpolitikas pamatnostādne, kas pārdzīvoja pašu laikmetu. Monro doktrīna, ko 1823. gadā pasludināja prezidenta vēstījumā Kongresam, noteica, ka Eiropas lielvarām Amerikas kontinentos vairs nav pieļaujama jauna kolonizācija, bet ASV savukārt neiejaucas Eiropas iekšējos konfliktos. Tolaik valstij trūka spēka šo nostāju īstenot, un praktiski to nodrošināja britu flote, kurai bija savas tirdzniecības intereses, taču vēlāk doktrīna kļuva par vienu no ASV ārpolitikas stūrakmeņiem.