Vēsturiski skrīverists bija kāds, kam bija spēja rakstīt un lasīt, un tāpēc viņš varēja būt iesaistīts lietvedībā. Rakstītprasme reiz bija privilēģija, kas bija pieejama tikai dažiem, un daudzi pilsoņi, tostarp daži augstākās klases locekļi, paļāvās uz rakstniekiem, lai veiktu tādus uzdevumus kā rakstīšanas uzdevumi, inventāra reģistrēšana un tā tālāk. Agrīnie skrīvernieki radīja vairākas profesijas, tostarp jurisprudenci un grāmatvedību, un daži cilvēki turpina lietot terminu “scrivener”, lai atsauktos uz notāru, atsaucoties uz agrāku laiku.
Vārds “scrivener” ir atvasināts no latīņu vārda “rakstvedis”. Likumā rakstnieks darbojas kā rakstnieks, pārrakstot juridiskus dokumentus, piemēram, līgumus, vai sastādot līgumus advokāta vārdā. Skrīveris var būt arī kāds, kurš veic uzskaiti un veic dažādus administratīvus pienākumus, tostarp diktēšanu, ierakstu pārrakstīšanu un tā tālāk. Šis termins mūsdienās tiek reti izmantots juristu profesijā, un tas biežāk tiek uztverts vēsturiskā nozīmē.
Persona, kas nav jurists, var darboties kā pārbaudītājs un sastādīt juridisku dokumentu klienta vārdā, neuzņemoties atbildību par juridiskām kļūdām, ja vien dokuments būtiski neatšķiras no klienta norādītās formas. Īpaši Eiropā kādu, kas darbojas kā aģents vai pārvadātājs, var saukt par izmeklētāju, atsaucoties uz agrākiem laikiem, kad cilvēki paļāvās uz citu pakalpojumiem, lai vienotos par uzņēmējdarbību un slēgtu līgumus.
Joprojām pasaulē ir reģioni, kur analfabētisma līmenis ir augsts, un cilvēki paļaujas uz skrīveriem tradicionālajā izpratnē. Analfabētiskās kopienās esošie rakstnieki gan lasa, gan raksta cilvēkiem vēstules, var izskaidrot dokumentus, palīdzēt noformēt līgumus un sniegt cita veida palīdzību cilvēkiem, kuri paši neprot lasīt un rakstīt. Skrīveriem ir dažāds izglītības līmenis, sākot no cilvēkiem ar augstu kompetences līmeni līdz cilvēkiem ar diezgan zemām prasmēm, kas joprojām ir labākas nekā lielākajai daļai cilvēku sabiedrībā.
Tiesību aktos ir arī jēdziens, kas pazīstams kā “scrivener’s error”, kas paredz, ka, ja kļūda rakstiskā dokumentā nepārprotami ir tā sastādītāja kļūdas rezultāts, to var labot ar mutisku liecību, kamēr liecība ir skaidra un nepārprotama. Piemēram, ja kartē ir nepareizi norādīts pilsētas nosaukums kā “Litleton”, kad tas nepārprotami ir domāts kā “Littleton”, to var labot saskaņā ar šo doktrīnu.