TJG Online
Savienotās Valstis

Masačūsetsas štata zīmogs un strīds par to

Īsā atbilde

Masačūsetsas zīmogā attēlots zils vairogs ar indiāņa figūru, kas tur loku un bultu, bet virs vairoga roka ar zobenu un latīņu devīze par mieru, ko iegūst ar zobenu, bet tikai brīvībā. Tieši šis apvienojums pēdējos gados ir kļuvis par publisku strīdu, un zīmoga pārskatīšanai tika izveidota īpaša komisija.

Masačūsetsa ir viena no vecākajām ASV kolonijām un štatiem, un tās simboli sakņojas 17. un 18. gadsimtā. Mūsdienu zīmoga pamatforma tika noteikta 19. gadsimta beigās, kad štata likumdevējs apstiprināja vienotu ģerboņa aprakstu, bet devīze ir vecāka un tika pieņemta jau Amerikas revolūcijas laikā. Uz vairoga attēlots vietējais iedzīvotājs ar loku vienā rokā un bultu otrā, turklāt bultas uzgalis ir vērsts lejup, kas heraldiskajā valodā apzīmē mierīgus nodomus.

Virs vairoga novietots ķiveres rotājums ar saliektu roku, kas tur platu zobenu. Devīze latīņu valodā skan „Ense petit placidam sub libertate quietem“, un to parasti atveido kā „ar zobenu viņš meklē mieru, bet mieru tikai brīvībā“. Šie vārdi ir aizgūti no 17. gadsimta angļu politiskās domas un tika pieņemti kā revolucionārās Masačūsetsas padomes devīze, tātad kā atsauce uz cīņu pret britu varu.

Strīds rodas no tā, kā abi elementi izskatās kopā. Zobenu turošā roka atrodas tieši virs indiāņa figūras, un daudzi pamatiedzīvotāju kopienu pārstāvji uzskata, ka kompozīcija simbolizē draudus pamatiedzīvotājiem, nevis cīņu pret Lielbritāniju. Papildu iebildumi attiecas uz to, ka figūra ir vispārināts indiāņa tēls, nevis konkrētas vietējās tautas pārstāvis, un ka josta un detaļas ir aizgūtas no citiem reģioniem. Par zīmoga maiņu štatā iesniegti likumprojekti gadu desmitiem.

Divtūkstošo gadu otrajā desmitgadē un divdesmito gadu sākumā štata likumdevējs izveidoja īpašu komisiju, kurā iekļāva vēsturniekus un pamatiedzīvotāju kopienu pārstāvjus, lai izvērtētu zīmogu, karogu un devīzi un ieteiktu risinājumu. Komisijas darbs izvērtās ilgs, jo vienota viedokļa par to, vai simbols jālabo, jāaizstāj vai jāsaglabā ar paskaidrojumu, nav. Lēmums par jebkādām izmaiņām jāpieņem štata likumdevējam, tāpēc process nav ātrs.

Masačūsetsas karogs ir cieši saistīts ar zīmogu: uz balta audekla ir attēlots tas pats vairogs ar indiāņa figūru. Tas nozīmē, ka jebkuras zīmoga izmaiņas automātiski skars arī karogu, štata dokumentus, policijas emblēmas un zīmogus uz ēkām. Tieši praktiskais izmaksu un simboliskās nepārtrauktības arguments ir viens no galvenajiem iebildumiem pret maiņu.

Vēsturiski Masačūsetsas simboliem ir bijušas vairākas redakcijas. Koloniālajā zīmogā 17. gadsimtā attēlotais vietējais iedzīvotājs bija ar uzrakstu, kas aicināja kolonistus ierasties un palīdzēt, tātad ar misionārisku nozīmi, un tas mūsdienu skatījumā ir vēl problemātiskāks nekā pašreizējā versija. Pēc neatkarības iegūšanas štats simboliku pārveidoja, un 19. gadsimta beigu redakcija ir tā, kas ar nelielām izmaiņām lietota līdz šim. Šī slāņainība ir iemesls, kāpēc vienkārša atgriešanās pie vecāka varianta nav risinājums.

Kā simbolu maiņu risina Latvijā

Latvijā valsts simbolus nosaka likumi, un to grozīšana ir Saeimas kompetencē, savukārt pašvaldību ģerboņus apstiprina Valsts heraldikas komisija. Pēc administratīvi teritoriālās reformas, kad novadi tika apvienoti, daudzām pašvaldībām radās nepieciešamība pēc jauna ģerboņa, un tieši komisija izvērtēja, vai piedāvātais risinājums atbilst heraldikas prasībām un vai tas nedublē kāda cita ģerboni.

Latvijā notikušas arī diskusijas par vēsturiskiem simboliem publiskajā telpā, bet tās parasti attiecas uz pieminekļiem un vietvārdiem, nevis uz valsts ģerboni. Atšķirība no ASV štatiem ir tā, ka Latvijas ģerbonis tika radīts jaunas valsts dibināšanas brīdī 20. gadsimta sākumā, tāpēc tajā nav koloniālā laikmeta slāņa, ko vajadzētu pārskatīt.

Ko no šī stāsta var mācīties

Heraldiskā simbolika nav dekors: katrai figūrai, krāsai un tās novietojumam ir nozīme, un tieši tāpēc elementu savstarpējais izkārtojums var pateikt vairāk nekā autoru nodomi. Ja simbols tiek lasīts pavisam citādi, nekā domāts, parasti vainojams nevis skatītājs, bet kompozīcija.

Praktisks secinājums ikvienam, kas veido organizācijas vai novada simboliku: aprakstu vajag pierakstīt precīzi, bet tā izcelsmi dokumentēt, jo pēc gadu desmitiem neviens vairs neatcerēsies, ko autors ir domājis. Latvijā šo funkciju pilda Valsts heraldikas komisijas lēmumi un ģerboņa apraksts, kas kļūst par oficiālo avotu.

Avoti