TJG Online
Savienotās Valstis

Navaho tautas vēstures galvenie notikumi

Īsā atbilde

Navaho jeb dinē ir skaitliski lielākā pamatiedzīvotāju tauta ASV, un tās vēstures galvenie pagrieziena punkti ir ienākšana dienvidrietumos no ziemeļiem, saskarsme ar spāņiem, 19. gadsimta piespiedu pārvietošana jeb Garais gājiens, 1868. gada līgums par atgriešanos un 20. gadsimta cīņa par pašpārvaldi un valodu.

Navaho paši sevi sauc par dinē, kas nozīmē cilvēki. Viņu valoda pieder atapasku valodu saimei, kuras radniecīgās valodas runā tālu ziemeļos, Kanādā un Aļaskā, un tieši valodniecība ir galvenais pierādījums, ka senči dienvidrietumos ieceļoja salīdzinoši vēlu, visticamāk, dažus gadsimtus pirms eiropiešu ierašanās. Jaunajā apvidū viņi kļuva par kaimiņiem senāk apmetušajām puebloi tautām, no kurām pārņēma zemkopības un aušanas prasmes.

Spāņu ierašanās mainīja saimniecību pamatīgi. No spāņiem nonāca aitas, zirgi un kazas, un tieši aitkopība kļuva par navaho dzīvesveida pamatu, bet no aitu vilnas auž slaveno navaho tekstilu, kas šodien ir gan mākslas, gan ienākumu avots. Vienlaikus sākās gadsimtiem ilgs konfliktu posms ar spāņu, vēlāk meksikāņu un visbeidzot amerikāņu varu, kurā reidi un pretreidi notika abos virzienos.

Traģiskākais notikums ir 19. gadsimta sešdesmito gadu kampaņa, kad ASV armija iznīcināja navaho ganāmpulkus, labību un augļu dārzus, arī Čelijas kanjonā, un piespieda cilvēkus padoties. Tam sekoja Garais gājiens: tūkstošiem cilvēku ar kājām aizdzina uz nometni Bosque Redondo Ņūmeksikā, kur badā, slimībās un sliktos apstākļos daudzi gāja bojā. Šo periodu navaho vēsturiskajā atmiņā uzskata par tautas katastrofu.

Nometne izrādījās neveiksmīga arī no valdības skatpunkta, un 1868. gadā tika noslēgts līgums, kas ļāva navaho atgriezties daļā savu seno zemju un noteica rezervāta robežas. Tas ir viens no retajiem gadījumiem ASV vēsturē, kad tauta ieguva tiesības atgriezties tieši savā dzimtenē, nevis tika pārvietota uz svešu teritoriju. Vēlāk rezervāts vairākkārt tika paplašināts un šodien aptver plašu teritoriju Arizonas, Ņūmeksikas un Jūtas štatos.

20. gadsimts atnesa jaunus pārbaudījumus un jaunu redzamību. Trīsdesmitajos gados valdības īstenotā ganāmpulku samazināšana smagi skāra saimniecības un palika atmiņā kā vēl viens vardarbīgs iejaukšanās gadījums. Otrajā pasaules karā navaho valodas runātāji kalpoja kā šifrētāji Klusā okeāna frontē, un uz viņu valodas balstīto kodu ienaidnieks tā arī neatšifrēja. Pēckara gados urāna ieguve rezervātā atstāja smagas sekas veselībai un videi, ar kurām joprojām nodarbojas atlīdzināšanas programmas.

Mūsdienās Navaho nācijai ir sava valdība ar prezidentu, padomi un tiesām, ar centru Vindourokā, un tā slēdz līgumus ar ASV federālo valdību kā atsevišķa suverēna vienība noteiktās jomās. Navaho valoda ir viena no dzīvotspējīgākajām pamatiedzīvotāju valodām ASV, taču arī tā zaudē runātājus, tāpēc skolās un plašsaziņas līdzekļos notiek mērķtiecīgs atdzīvināšanas darbs.

Kāpēc tas interesē lasītāju Latvijā

Neliela tauta, sava valoda ar sarežģītu gramatiku, vēsturiska piespiedu pārvietošana un valodas atdzīvināšana ir tēmas, kas Latvijas lasītājam ir pazīstamas no savas vēstures. Latvijā tuvākais salīdzinājums ir lībieši: pamatiedzīvotāju tauta, kuras valoda 20. gadsimtā gandrīz izzuda un kuras mantojumu šodien kopj Lībiešu krastā, pētniecības institūtā un kultūras biedrībās.

Salīdzinājums nav vienādības zīme. Navaho gadījumā runa ir par teritoriālu pašpārvaldi ar savām tiesām un budžetu, bet lībiešu gadījumā par kultūras un valodas mantojuma aizsardzību valsts ietvaros. Tieši šī atšķirība padara salīdzinājumu noderīgu, jo parāda divus dažādus modeļus, kā valsts attiecas pret pamatiedzīvotāju tautu.

Kā par šo tēmu lasīt tālāk

Ticamākie avoti ir pašas Navaho nācijas oficiālās vietnes, ASV nacionālo parku pārvaldes materiāli par vēstures vietām, piemēram, Čelijas kanjonu, un muzeju krājumi. Tūrisma raksti bieži atkārto romantizētus vispārinājumus, tāpēc faktus par notikumu gadiem vērts pārbaudīt vēsturiskos avotos.

Apzīmējumu jautājums ir jutīgs. Latviski pieņemtais nosaukums ir navaho, bet pašnosaukums ir dinē, un daļa kopienas dod priekšroku tam. Vispārinošs apzīmējums indiāņi mūsdienu tekstos tiek aizstāts ar konkrētās tautas nosaukumu, kad vien tas ir zināms.

Avoti