Netiešās izmaksas: kas tās ir un kā tās sadalīt

Pirmais solis ir nošķirt tiešās izmaksas no netiešajām. Tiešās izmaksas ir tās, kuras var piesaistīt konkrētam pasūtījumam: materiāli, apakšuzņēmēja rēķins, konkrētā darbinieka nostrādātās stundas pie šī darba. Netiešās izmaksas paliek arī tad, ja konkrētais pasūtījums neeksistē: birojs, uzskaites programma, telefons, transports, mārketings, juridiskie pakalpojumi. Grāmatvedībā tās bieži sauc par pieskaitāmajām izmaksām.

Otrais solis ir izvēlēties sadales bāzi. Netiešās izmaksas produktam piešķir proporcionāli kādam mērāmam lielumam: tiešajām darba stundām, iekārtu darba stundām, tiešo materiālu vērtībai vai ieņēmumiem. Bāzei jābūt tādai, kas patiešām saistīta ar izmaksu rašanos. Ja ražotne ir automatizēta, darba stundas ir slikta bāze, jo izmaksas rada iekārtas, nevis cilvēki, un rezultātā viens produkts tiek subsidēts uz otra rēķina.

Trešais solis ir aprēķināt likmi un to lietot konsekventi. Praksē to dara, gada netiešo izmaksu plānoto summu dalot ar plānoto bāzes apjomu, un iegūto likmi piemēro katram pasūtījumam. Gada beigās jāsalīdzina plānotais ar faktisko un starpība jāizlīdzina. Uzņēmumi, kas likmi maina katru mēnesi pēc sajūtas, zaudē spēju salīdzināt periodus un vairs nesaprot, vai izmaksas aug vai krīt.

Ceturtais ir cenas veidošana. Pakalpojumu uzņēmumā tipiskā kļūda ir stundas likmi rēķināt tikai no algas izmaksām. Pareizā loģika ir cita: stundas likmē jāiekļauj alga ar visiem darba devēja nodokļiem, netiešo izmaksu daļa un plānotā peļņas daļa, turklāt jāņem vērā, ka apmaksājamo stundu gadā ir ievērojami mazāk nekā kalendāro darba stundu, jo daļa laika aiziet administrēšanai, atvaļinājumam un apmācībai.

Piektais ir nodokļu aspekts. Uzņēmumu ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa piemērošanā nozīme ir tam, vai izdevums ir saistīts ar saimniecisko darbību. Reprezentācijas, personāla ilgtspējas pasākumu un personiskā rakstura izdevumiem ir īpaša kārtība, un daļai no tiem priekšnodokli atskaitīt nedrīkst vai drīkst tikai daļēji. Konkrētie nosacījumi un ierobežojumi jāpārbauda Valsts ieņēmumu dienesta metodiskajos materiālos, jo tie tiek precizēti.

Sestais ir Eiropas Savienības fondu projekti. Tajos netiešās izmaksas parasti attiecina pēc vienotas likmes no tiešajām attiecināmajām izmaksām, nevis pēc katra rēķina atsevišķi, un konkrētā likme ir noteikta projekta nosacījumos. Latvijā projektu uzraudzību veic Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, un tieši tās skaidrojumi, nevis vispārīgā grāmatvedības prakse, nosaka, kas projektā ir attiecināms.