Kas bija Platta grozījums un ko tas deva ASV?

Konteksts ir 1898. gada Spānijas un ASV karš, pēc kura Spānija zaudēja kontroli pār Kubu, bet Kuba nekļuva par pilntiesīgu valsti. ASV bija iepriekš, ar tā saukto Tellera grozījumu, paziņojusi, ka tā neanektēs salu, taču uz salas palika ASV militārā pārvalde. Platta grozījums bija veids, kā šo pārvaldi izbeigt, vienlaikus saglabājot izšķirošo ietekmi: karaspēks aiziet, bet tiesības iejaukties paliek.

Teksts bija pievienots armijas finansējuma likumam, un tas bija apzināts likumdevēja paņēmiens, jo atsevišķi šādi noteikumi, visticamāk, nebūtu guvuši atbalstu. Grozījums saistīts ar senatora Orvila Plata vārdu, kurš to iesniedza. Kubai tika izvirzīts nosacījums: ASV karaspēks tiks izvests tikai tad, kad šie noteikumi būs iekļauti Kubas konstitūcijā. Kubas konstitucionālā sapulce tos pieņēma spiediena apstākļos, un vēlāk tie tika nostiprināti arī divpusējā līgumā.

Saturiski galvenie punkti bija četri: Kuba nedrīkstēja slēgt līgumus ar citām valstīm, kas ierobežotu tās neatkarību, nedrīkstēja uzņemties parādus, kurus nespētu apkalpot no saviem ieņēmumiem, ASV saņēma tiesības iejaukties, lai saglabātu Kubas neatkarību un kārtību, un Kubai bija jāiznomā ASV teritorija jūras spēku bāzēm. Šīs tiesības ASV izmantoja praksē, vairākkārt iesaistoties Kubas iekšpolitikā un okupējot salu 20. gadsimta sākuma desmitgadēs.

Platta grozījums tika atcelts 1934. gadā, kad ASV pārgāja uz tā saukto labā kaimiņa politiku attiecībā pret Latīņameriku. Atcelšana neattiecās uz Gvantanamo līci: bāzes noma tika saglabāta atsevišķā vienošanās, un tieši tāpēc šī teritorija joprojām ir ASV kontrolē, neraugoties uz Kubas iebildumiem. Tas ir viens no tiem gadījumiem, kur gadsimtu vecs dokuments turpina noteikt ļoti konkrētu mūsdienu strīdu.

Latvijas lasītājam šis stāsts ir pazīstams pēc konstrukcijas, nevis pēc ģeogrāfijas. 1939. gada rudenī Padomju Savienība uzspieda Latvijai savstarpējās palīdzības paktu, kas paredzēja padomju militāro bāzu izvietošanu Latvijas teritorijā, formāli saglabājot valsts neatkarību. Nākamajā gadā tieši šīs bāzes kļuva par instrumentu okupācijai un aneksijai, un valsts neatkarība izrādījās forma bez satura.

Salīdzinājums nav vienādības zīme, un to nedrīkst pārspīlēt: ASV Kubā neiznīcināja valsti un 1934. gadā ierobežojumus atcēla pati, savukārt Latvijas gadījumā sekoja okupācija, masu represijas un valstiskuma pārtraukums uz pusgadsimtu. Kopīgs ir mehānisms: kad lielvalsts iegūst tiesības izlemt par mazas valsts drošības politiku un izvieto tajā savu karaspēku, formālā suverenitāte kļūst atkarīga no lielvalsts labvēlības. Tieši tāpēc Latvijas ārpolitikā tik liela nozīme ir dalībai aliansēs, kas balstās brīvprātīgā un savstarpējā, nevis uzspiestā vienošanās.