Tenesijs Viljamss: ko der zināt par dramaturgu

Viljamsa teksts nav sadzīves reālisms, lai gan uz papīra izskatās tāds. Viņš pats savu pieeju sauca par plastisko teātri: skaņa, gaisma, mūzika un priekšmeti nav dekorācija, bet līdzvērtīgi izteiksmes līdzekļi. „Stikla zvērnīcā“ stikla figūriņas nav rekvizīts, bet varones psihes attēls, un lugas ievadā autors tieši pasaka, ka viss redzamais ir atmiņa, tātad sagrozīta un sentimentāla.

Otrs iemesls ir lomu kvalitāte. Blanša Dibuā, Stenlijs Kovaļskis, Megija un Briks ļauj aktierim spēlēt vienlaikus divus slāņus: to, ko personāžs saka, un to, ko viņš izmisīgi slēpj. Tieši tāpēc šīs lugas atgriežas repertuārā ik pēc dažiem gadiem neatkarīgi no tā, cik tālu Latvija ir no Amerikas dienvidiem.

Biežākā kļūda ir lasīt Viljamsu kā sociālo kritiķi, kurš raksta par Amerikas dienvidu problēmām. Dienvidi viņam ir vide, nevis tēma. Tēma ir cilvēks, kurš nespēj dzīvot bez izdomājuma par sevi, un brīdis, kad kāds šo izdomājumu atņem. Ja lugu lasa kā laikmeta dokumentu, tā kļūst muzejiska; ja lasa kā stāstu par pašapmānu, tā strādā jebkurā valstī.

Otra kļūda ir uzskatīt darbus par tieši autobiogrāfiskiem. Paralēles ar māsu Rozu un ģimeni ir acīmredzamas, taču materiālu autors pārveidoja stipri, un memuāri, kas tapa viņa grūtākajā dzīves posmā, nav uzticams faktu avots par paša jaunību.

Visbiežāk Viljamsu jauc ar Artūru Milleru, jo abi ir viena paaudze un abi raksta par amerikāņu ģimeni. Tests ir vienkāršs: Milleram konflikts ir starp cilvēku un sabiedrības morālo prasību („Komivojažiera nāve“, „Visi mani dēli“), un valoda ir sausa, gandrīz publicistiska. Viljamsam konflikts ir cilvēka iekšienē, un valoda ir tēlaina, gandrīz dzejiska. Ja monologā ir poēzija un skaņu tēli, tas gandrīz noteikti ir Viljamss.

Otra sajaukšana ir vārda līmenī: Tenesijs ir pseidonīms, kas saistīts ar tēva dzimtas saknēm Tenesī štatā, nevis ar dzimšanas vietu. Dzimis viņš Misisipi štatā, tāpēc meklējumi pēc štata nosaukuma mēdz dot maldinošus rezultātus.

Ja mērķis ir saprast autoru ar vismazāko piepūli, sāciet ar „Stikla zvērnīcu“: tā ir īsa, tajā ir paša autora skaidrojums par formu, un tā neprasa priekšzināšanas par amerikāņu vēsturi. Ja mērķis ir redzēt viņu skatuves pilnā spēkā, tad „Tramvajs, saukts Iekāre“. Ekranizācijas ir laba ieeja, bet tās ir mīkstinātas: 50. gadu Holivudas kodekss lika pārveidot vairākus sižeta pavērsienus, tāpēc filmu nobeigumi vietām atšķiras no lugām.

Godīga robeža: kurš Latvijas teātris šobrīd spēlē kādu Viljamsa lugu un kādi tulkojumi pieejami, vispārīgi pateikt nevar, jo repertuārs mainās katru sezonu. To pārbauda teātru mājaslapās un Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogā.