2008. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā republikāņu kandidāts uz prezidenta amatu Džons Makeins pārsteidza vairākus vēlētājus, par savu kandidāti izvirzot salīdzinoši nepazīstamu politiķi no Aļaskas. Gubernatore Sāra Peilina tika izvēlēta vairāku prominentāko vārdu vietā Republikāņu partijā, tostarp Maiks Hakabijs, Mits Romnijs, Rūdijs Džuliani un neatkarīgais Džo Lībermans. Plašsaziņas līdzekļu pārbaude Peilina atklāja nedaudz apšaubāmu politisko un personisko rekordu, sākot no viņas līdzdalības kādas amatpersonas atlaišanā, kura atteicās atlaist savu bijušo svaini, līdz ģimenes strīdiem. Šīs atklāsmes lika dažiem apšaubīt pašu pārbaudes procesu, pirms Makeins veica savu pēdējo viceprezidenta izvēli.
Izskanējuši ierosinājumi, ka strīdi par Peilinu var likt Makeinam pārskatīt savu izvēli un mainīt viceprezidenta izvēli pirms novembrī gaidāmajām vispārējām vēlēšanām. Tāpat klīda baumas, ka demokrātu kandidāts Baraks Obama varētu rīkoties tāpat. Ņemot vērā republikāņu biļešu pieaugumu aptaujās pēc viceprezidenta kandidāta izvēles, īpaši sieviešu vēlētāju vidū, daži domāja, ka Obama varētu mainīt Džo Baidena viceprezidenta izvēli. Daži domāja, ka Baidens varētu tikt aizstāts ar Hilariju Klintoni, lai piesaistītu sievietes vēlētājas.
Gan Demokrātu, gan Republikāņu partijām ir ieviestas procedūras, lai mainītu viceprezidenta izvēli, taču tās ir reti piemērotas, un tās ir ļoti grūti izpildīt. Būtībā minikonvents, kurā būtu partiju vadītāji no visiem 50 štatiem, sanāktu balsošanai, lai aizstātu vp, kurš ir atkāpies no amata vai miris pirms vispārējām vēlēšanām.
Vēsturiski šāds scenārijs ir noticis tikai divas reizes. 1824. gada vēlēšanu laikā viceprezidenta kandidātu Albertu Galatinu bez ceremonijām atmeta Demokrātiskā-republikāņu partija, taču šis lēmums nebija prezidenta amata kandidāta rokās. Līdz 1940. gadam viceprezidenta kandidātus izvēlējās partijas biedri, nevis prezidenta amata kandidāti. Balsu vairākuma ieguvējs tiktu iecelts par vp nominēto kandidātu neatkarīgi no saderības ar prezidenta amata kandidātu vai ģeogrāfiskā līdzsvara. Abi izvirzītie vienkārši aģitētu kopā kā savas partijas pārstāvji.
1972. gadā Demokrātu partijas prezidenta amata kandidāts Džordžs Makgoverns intervēja vairākus kandidātus vp slotam, beidzot vienojoties par senatoru Tomasu Īgltonu. Eagleton pieņēma nomināciju, taču tika izmeklēts tikai minimāli. Viņš neatklāja faktu, ka sešdesmito gadu sākumā viņš bija brīvprātīgi nonācis psihiatriskajā slimnīcā trīs reizes un saņēmis elektrošoka terapiju nervu izsīkuma dēļ. Viņam bija arī izrakstīti vairāki antidepresanti, tostarp Thorazine. Kad informācija par Eagleton depresiju sasniedza galveno presi, Makgovernam nebija citas izvēles, kā vien pārskatīt savu kandidatūru.
Pēc tam, kad Makgoverns uzrunāja vairākus prominentus Demokrātu partijas biedrus, viņš beidzot pārliecināja Kenedija sievastēvu Sardžentu Šraiveru pieņemt vp nomināciju. Partijas biedru minikonvents lielā mērā atbalstīja šo lēmumu, lai gan daži balsoja par Eagleton kā atbalsta izrādīšanu grūtā laikā. Makgoverns un Šrīvers galu galā zaudēja vēlēšanās līdzšinējiem līderiem Niksonam un Agnewam, taču kopumā tika gaidīta pārliecinoša pārvēlēšana 1972. gadā.
Prezidenta kandidātam patiešām ir iespējams mainīt viceprezidenta izvēli, taču, iespējams, par šo privilēģiju būtu jāmaksā smaga politiska cena. Daudzi vēlētāji uzskata, ka viceprezidenta izvirzīšanas process ir agrīna pārbaude prezidenta kandidāta spējai pieņemt svarīgus lēmumus. Ja vien viceprezidenta kandidāts nav izvēlējies brīvprātīgi atkāpties no amata vai kļuvis rīcībnespējīgs, vp nominētā kandidāta maiņa vēlēšanu kampaņas vidū var tikt uztverta kā atzīšana, ka sākotnējā vp kandidāta sākotnējās pārbaudes procesā ir pieļauta kļūda vai nepareizs aprēķins.