TJG Online
Savienotās Valstis

Ziemeļdakotas štata koks: Amerikas goba

Īsā atbilde

Ziemeļdakotas štata koks ir Amerikas goba (Ulmus americana), kas 20. gadsimta pirmajā pusē bija ASV mazpilsētu galveno ielu tipiskākais alejas koks. Tās stāsts ir pamācošs arī Latvijā: tieši šī suga kļuva par klasisko piemēru tam, ko ar vienveidīgu stādījumu izdara viena ievazāta slimība.

Amerikas goba kļuva populāra praktisku iemeslu dēļ. Tā aug ātri, panes sablīvētu augsni, sāli un pilsētas gaisu, un tās vainags veidojas vāzveidīgs: stumbrs paceļas augstu, un zari izplešas virs ielas, veidojot slēgtu zaļu velvi, netraucējot satiksmei. Tieši šī forma padarīja to par ideālo ielas koku un izraisīja masveida vienas sugas stādīšanu.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ASV ar ievesto koksni nonāca sēnes ierosināta vadaudu slimība, ko dēvē par holandiešu gobu slimību. Nosaukums norāda nevis uz izcelsmi, bet uz to, ka slimību pirmās aprakstīja nīderlandiešu pētnieces. Sēne aizsprosto koka ūdensvadu, un koks nokalst dažu sezonu, dažkārt vienas sezonas laikā. Pārnēsātāji ir gobu mizgrauži, kas pārlido no slima koka uz veselu.

Vienveidīgās alejas paātrināja katastrofu: koki auga blakus, saknes bieži bija saaugušas, un sēne izplatījās arī pa saknēm. Miljoniem koku gāja bojā, un daudzu pilsētu ielu ainava mainījās neatgriezeniski. Mūsdienās Amerikas goba nav izzudusi, bet vairs netiek stādīta masveidā; stāda izturīgākus selekcionētus klonus un, galvenais, jauktus stādījumus.

Ko no tā mācīties Latvijā

Latvijā aug divas vietējās gobu ģints sugas: goba (Ulmus glabra) un vīksna (Ulmus laevis). Holandiešu gobu slimība ir sastopama arī šeit, un tā ir galvenais iemesls, kāpēc vecos parkos un muižu alejās gobas ir izretinājušās. Vīksna parasti cieš mazāk, jo mizgrauži to izvēlas retāk, tāpēc jaunos stādījumos to izvēlas biežāk.

Praktiskais noteikums ir tas pats, ko amerikāņi iemācījās dārgi: nestādīt aleju vai kvartālu no vienas sugas. Ieteicamā proporcija, ko izmanto pilsētu apstādījumu plānošanā, ir nepārsniegt aptuveni desmito daļu no vienas sugas un trešdaļu no vienas ģints. Tas izmaksā vairāk plānošanā, bet pasargā no situācijas, kad viena slimība iznīcina visu ielu.

Ja goba pēkšņi vasarā nokalst no vainaga augšas un zaru šķērsgriezumā redzams brūns gredzens koksnē, tā ir tipiska slimības pazīme. Aizdomu gadījumā par augu karantīnas organismiem ziņo Valsts augu aizsardzības dienestam. Nocirstu slimu koku malka nedrīkst palikt ar mizu tuvumā: tieši mizā pārziemo mizgrauži, un pārvesta malka ir izplatītākais slimības transporta veids.

Kā atšķirt gobu no vīksnas

Abām lapas ir asimetriskas pamatnē, un tikai pēc lapas tās droši atšķirt ir grūti. Uzticamākā pazīme ir ziedi un plakanie spārnaugļi: vīksnai tie karājas uz gariem kātiņiem, un augļa mala ir sīki spalvaina, savukārt gobai tie sēž cieši, gandrīz bez kātiņa, blīvos ķekaros. Vīksnai bieži ir arī zemāk sazarots, dēļveida sakņu kaklam raksturīgs stumbrs.

Amerikas goba Latvijā savvaļā neaug. Ja parkā aug goba, kas izskatās „amerikāniska“, tā gandrīz vienmēr ir vietējās sugas vecs īpatnis vai dekoratīvs kultivārs, nevis Ulmus americana.

Simbols un aizsardzība nav viens un tas pats

ASV štata koks ir goda nosaukums, ko piešķir štata likumdevējs; nekāds aizsardzības režīms tam neseko. Latvijā koka juridisko statusu nosaka pavisam cita sistēma: koks var būt aizsargājams kā dižkoks, ja sasniedz sugai noteikto apkārtmēru vai augstumu, un šos kritērijus nosaka Ministru kabineta noteikumi, bet uzskaiti un uzraudzību veic Dabas aizsardzības pārvalde.

Tāpēc apgalvojums „šis ir mūsu simbolkoks, to nedrīkst cirst“ Latvijā neder. Izšķir nevis simbolika, bet tas, vai koks atbilst dižkoka kritērijiem, atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai ir iekļauts pašvaldības aizsargājamo koku sarakstā. Pilsētā koka ciršanai gandrīz vienmēr vajadzīga pašvaldības atļauja, arī privātā zemē. Pirms ciršanas to jānoskaidro pašvaldības būvvaldē; atļaujas neesamība parasti maksā ievērojami vairāk nekā pati atļauja.

Avoti