Preču zīmju likuma politika ir palīdzēt patērētājiem noteikt iegādātā produkta avotu. Tādēļ preču zīmju tiesības piešķir preču zīmes īpašniekam vienīgās tiesības izmantot jebkuru identificējošu vārdu, simbolu vai frāzi, kas saistīta ar viņu pārdoto produktu. Gadījumos, kad noteikta produkta iezīme — piemēram, krāsa — ir unikāli saistīta ar šo produktu, preču zīmju tiesības var attiecināt uz šo iezīmi tā sauktajā “tirdzniecības tērpā”. Visbeidzot, ja tas ir pakalpojums, nevis prece, uz kuru personai vai uzņēmumam ir tiesības uz preču zīmi, to sauc par “pakalpojuma zīmi”, lai gan saskaņā ar likumu pret to attiecas tāpat kā pret preču zīmi.
Preču zīmes tiesību stiprums ir atkarīgs no preču zīmes atšķirtspējas. Ir četri spēka līmeņi: patvaļīgs vai izdomāts, suģestīvs, aprakstošs un vispārīgs. Preču zīme “patvaļīga vai izdomāta” nozīmē, ka šis vārds nav tieši saistīts ar produktu, piemēram, datoru uzņēmums nosaukts kāda augļa vārdā. “Vispārīga” zīme atrodas spektra pretējā vietā — uzņēmums, kas pārdod augļus, kas nosaukts pēc kāda veida augļiem, būtu vispārīgas zīmes piemērs. Patvaļīgas vai izdomātas preču zīmes ir spēcīgākās preču zīmes, un vispārīgām preču zīmēm nav tiesību uz preču zīmēm. Suģestējošas un aprakstošas preču zīmes atrodas kaut kur starp tām.
Preču zīmes tiesības var tikt zaudētas, ja preču zīme tiek atteikta, tiek nodota vai ja preču zīme kļūst par vispārīgu. Atteikšanās notiek, ja preču zīmes tiesību īpašnieks pārtrauc preču zīmes izmantošanu tirdzniecībā ar izsecinātu nolūku neatsākt izmantošanu. Nepareiza piešķiršana notiek, ja preču zīmes īpašnieks nodod savas tiesības uz preču zīmi citai pusei un neuztur uzraudzību pār cesionāra preču zīmes izmantošanu. Preču zīme kļūst par vispārīgu, ja sabiedrības apziņā produkta nosaukums ir saistīts ar paša produkta veidu, nevis ar produkta avotu.
Preču zīmes tiesību īpašnieks var sekmīgi iesūdzēt kādu personu par viņa tiesību pārkāpumu, ja iespējamais pārkāpējs izmanto preču zīmi veidā, kas patērētājiem rada “sajaukšanas iespēju” attiecībā uz preces izcelsmi. Svarīgākie faktori, lai noteiktu, vai pastāv sajaukšanas iespēja, ir preču zīmes stiprums, preču un izmantoto preču zīmju līdzība un faktiskas sajaukšanas pierādījumi. Mazāk svarīgi faktori, ko tiesas ņem vērā, lai noteiktu, vai pastāv sajaukšanas iespēja, ir izmantoto mārketinga kanālu līdzība, vidusmēra pircēja piesardzības pakāpe un iespējamā pārkāpēja izsecinātais nolūks.