Juridiski runājot, trešā persona ir persona vai grupa, kas nav juridiska līguma vai darījuma puse, bet kurai ir kāda interese vai līdzdalība. Dažādas tiesību jomas cilvēkus šajā amatā var uztvert atšķirīgi, taču vispārīgi runājot, viņiem nav nekādu juridisku tiesību attiecīgajā jautājumā, ja vien viņi nav tā sauktais trešās puses labuma guvējs>. Trešās personas var būt darījuma vai līguma liecinieces, un tām var būt pat noteikti juridiski pienākumi, taču tām nav juridisku tiesību darījumā. Piemēram, ja pircējs un pārdevējs noslēdz līgumu par īpašuma apmaiņu, parakstīta līguma lieciniece būtu trešā persona, kas ir bijusi tiesiskā darījuma lieciniece, bet kurai nav tiesību uz maināmo īpašumu.
Trešās puses labuma guvēja gadījumā trešajai pusei ir dažas likumīgas tiesības. Piemērs tam ir vecāks vai vecvecāks, kurš iegādājas transportlīdzekli vai māju, ko dāvināt bērnam vai mazbērnam. Bērns vai mazbērns kļūst par labuma guvēju, un tādējādi viņam ir likumīgas tiesības darījumā. Ja pēc darījuma pārdevējs īpašumu nepiegādās, paredzētais saņēmējs var vērsties tiesā.
Lai gan trešajai pusei juridiskos jautājumos var būt un var nebūt juridiskas tiesības, tai var būt juridiski pienākumi. Piemēram, trešās personas lieciniekam noziegumā vai negadījumā var prasīt ierasties tiesā. Lai gan viņam vai viņai var nebūt nekādas saistības ar noziegumu vai negadījumu, viņam vai viņai ir pienākums ievērot tiesas pilnvaras jebkurā procesā saistībā ar šo lietu.
Partiju jēdziens attiecas ne tikai uz tiesībām, bet arī uz politiku un ražošanu. Politikā trešā puse ir jebkura cita politiskā partija demokrātiskā sistēmā, izņemot divas dominējošās partijas. Ražošanā šis termins parasti attiecas uz produkta pēcpārdošanas papildinājumiem vai uzlabojumiem, kas veikti pēc sākotnējā ražošanas procesa.