Nepilngadīgo noziedzība ir plašs termins, ko apzīmē nepilngadīgajiem, kuri izdara noziegumus. Nepilngadīgie tiek definēti kā cilvēki, kuri nav sasnieguši pilngadību vai pilngadību. Tas, kas tiesu sistēmā nosaka pilngadību vai pilngadību, var būt iepriekš noteikts likumā, īpaši attiecībā uz maznozīmīgiem noziegumiem. Lieli noziegumi var likt tiesām pieņemt lēmumu par nepilngadīgo tiesāšanu kā pieaugušo, kas ir ļoti svarīga atšķirība, jo sods var nozīmēt ne tikai pusaudža vecumu, bet visu mūžu cietumā. Noziedzību var definēt kā tādu lietu izdarīšanu, kuras valsts uzskata par noziegumiem, lai gan likumpārkāpums var nozīmēt arī pamešanu. Tādējādi nepilngadīgo noziedzība var aptvert jebko, sākot no maziem noziegumiem — skolēns, kurš atkārtoti pārtrauc mācības, ir likumpārkāpējs, līdz ļoti smagiem noziegumiem, piemēram, zādzībām un slepkavībām.
Kad bērns, ikviens, kas nav sasniedzis pilngadību, izdara noziegumu, visbiežāk viņš tiek tiesāts un notiesāts caur tiesu sistēmu, kas ir nošķirta no tās, kas tiesā pieaugušos. Ir arī ieslodzījuma centri, citiem vārdiem sakot, cietumi, kas īpaši paredzēti bērniem, kuri izdara smagus noziegumus. Tos bieži sauc par nepilngadīgo aizturēšanas centriem.
Nepilngadīgo vai ģimenes lietu tiesā bieži vien ir tiesas kompetencē, lai noteiktu apdraudējuma pakāpi, ko nepilngadīgais rada sabiedrībai, un ieguvuma pakāpi, ko rada ieslodzījums. Nepilngadīgo tiesu tiesnešiem var būt lielākas tiesības, īpaši attiecībā uz ļoti maziem bērniem, lai atrastu alternatīvus līdzekļus bērna rehabilitācijai un turpmāku likumpārkāpumu novēršanai. Viņi var ieteikt tiesas nozīmētu terapiju, mājas arestu vai dažādus pasākumus, izņemot ieslodzījumu. Daudzos gadījumos ieraksti par bērniem, kuri pastrādājuši noziegumus, tiek dzēsti, kad bērns sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu, īpaši, ja nav izdarīti citi noziegumi.
Tam ir priekšrocības un trūkumi. Nepilngadīgais, kurš izdarījis ļoti smagus noziegumus, var turpināt noziedzīgas uzvedības modeli, par kuru pieaugušo tiesa nezina, mainot soda raksturu pieaugušo tiesā. Citām personām veiksmīga rehabilitācija nozīmē, ka viņi netiks diskriminēti, pamatojoties uz iepriekšēju arestu, notiesāšanu vai ieslodzījumu.
Pastāv daudzas domas par galvenajiem faktoriem, kas veicina nepilngadīgo noziedzību. Daudzi no tiem ir saistīti ar dabas/audzināšanas argumentiem. Neapšaubāmi, bērni, kuri ir atstāti novārtā, aizskarti vai nonākuši nabadzībā, statistiski biežāk nonāk likumpārkāpumu modeļos. Lai gan tas var būt statistiski nozīmīgi, tas neņem vērā to cilvēku likumpārkāpumus, kuriem ir labi un mīloši vecāki un piemēroti dzīves apstākļi. Biežāk ģenētiķi atspēko domu, ka bērni ir tabula rasa jeb tukša lapa.
Ģenētiskais sastāvs var būt noziedzības faktors, taču tas var tikai radīt noslieci uz uzvedību, savukārt audzināšana vai tās trūkums var radīt apstākļus, kas nepieciešami, lai izraisītu uzvedību. Turklāt zināšanas par agrīnām garīgām slimībām palīdz noteikt piemērotus rehabilitācijas pasākumus nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Var ņemt vērā nepilngadīgā saprātīgu spēju kontrolēt savu uzvedību, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā garīgās slimības, narkotiku lietošana un audzināšana. Galvenais, lai noteiktu labāko rehabilitāciju nepilngadīgo likumpārkāpumu pētījumos, ir mēģinājums saprast, kāpēc bērns bija likumpārkāpējs un kādi apstākļi veicināja šo likumpārkāpumu.
Daudzās sabiedrībās vēl viens veids, kā risināt nepilngadīgo noziedzības problēmu, ir izveidot programmas, kas palīdz novērst bērnus no noziegumu izdarīšanas. Šīs programmas var būt vērstas uz izvairīšanos no narkotiku lietošanas vai bandu iesaistīšanas, vai arī uz agrīno izglītību, terapeitisko palīdzību ģimenēm, palīdzību nabadzīgajiem vai dažādām citām lietām. Ja ir neskaidras atbildes par vienu nepilngadīgo noziedzības iemeslu, šīm programmām var būt zināmi panākumi, taču tās, iespējams, nesasniegs visus bērnus, kuri varētu izdarīt noziegumu. Sabiedrība dažkārt šausminās par nosacīti “normālu” bērnu šķietami nejaušām darbībām, kas ir tik šausmīgas, ka tās necieš atkārtot. Lai gan likumpārkāpumu novēršana ir apbrīnojama, tā nav vispārēji veiksmīga. Tomēr dažu likumpārkāpumu novēršana ar iejaukšanos un izglītošanu ir labāka nekā ļaut tai notikt.