Intramuskulāra injekcija ir veids, kā zāles ievadīt tieši muskuļu audos, nevis norīt zāles un tās sadalīt un absorbēt gremošanas sistēmā. Šī metode atšķiras arī no intravenozas injekcijas, kurā zāles ievada tieši asinsritē. Lai veiktu intramuskulāru injekciju, lietotājs piepilda adatu ar sagatavotu šķīdumu, dezinficē injekcijas vietu ar spirta salveti, ievieto adatu muskulī un injicē šķīdumu. Pēc injekcijas pabeigšanas lietotājam injekcijas vietā jāpieliek neliels sterilas marles gabaliņš, lai iztīrītu asinis vai šķidrumu, kas noplūdis no cauruma, un izlietotā šļirce jāiznīcina adatai drošā konteinerā. Pirms persona pirmo reizi mēģina veikt intramuskulāru injekciju, viņam vienmēr rūpīgi jāizlasa visi ārsta vai aptiekas norādījumi.
Pirmais solis, kad persona gatavojas ievadīt intramuskulāru injekciju, ir pārbaudīt, vai šķīdumā nav kristālu vai gabaliņu, un pārbaudīt, vai tas ir pareizā krāsā. Injekcijas mēra kubikcentimetros (CC) vai mililitros (ml), un injekcijas veicējas personas pienākums ir ievilkt šļircē pareizo devu. Daži injekciju šķīdumi jau būs pagatavojuši aptiekā, savukārt citi būs pulvera veidā, kas atkarībā no ārsta norādījumiem būs jāsajauc ar sterilu fizioloģisko šķīdumu vai sterilu destilētu ūdeni. Jebkurai personai, kura plāno veikt intramuskulāru injekciju, pirms šķīduma pagatavošanas vai šļirces iepildīšanas rūpīgi jānomazgā rokas un, rīkojoties ar injekcijas materiāliem, jāizmanto tīra, dezinficēta virsma.
Pirms šļirces iepildīšanas personai jāizlemj, kur viņš injicēs zāles. Intramuskulārām injekcijām parasti tiek izmantotas četras muskuļu grupas. Tie ir augšstilbs, gurni, augšdelms un sēžamvieta. Šāvieni jāgroza starp šīm ķermeņa daļām un sāniem, lai nepieļautu rētaudi veidošanos injekcijas vietā. Ne visas šīs vietas ir piemērotas visiem pacientiem, tāpēc ir svarīgi konsultēties ar ārstu, lai noskaidrotu, kuras injekcijas vietas izmantot.
Kad injekcijas vieta ir noteikta, personai, kura veic injekciju, ir jāpiepilda šļirce, rūpīgi ievērojot iepakojuma norādījumus. Dažos flakonos lietotājam var būt nepieciešams injicēt gaisa daudzumu, kas vienāds ar izvelkamā šķīduma daudzumu. Lietotājam jāuzliek adatas vāciņš tieši pirms šāviena.
Kad pacients ir gatavs injekcijai un vieta ir dezinficēta, lietotājam jāsagatavojas intramuskulāras injekcijas ievadīšanai. Daudzi cilvēki dod priekšroku turēt adatu kā pildspalvu vai zīmuli vienā rokā, vienlaikus izmantojot otru roku, lai nedaudz izstieptu ādu injekcijas vietā. Izmantojot vienmērīgas plaukstas kustības, administrators iedurs adatu muskulī, ļaujot adatai veikt ādas caurduršanas darbu.
Kad adata ir ievietota, virzulis ir nedaudz jāpavelk atpakaļ, lai aspirētu vietu un pārliecinātos, ka adata nav ietriekusies asinsvadā. Ja šļircē ir redzamas asinis, adata ir jānoņem un jāizvēlas cita injekcijas vieta. Ja asinis neparādās, lietotājam pakāpeniski jāinjicē šķīdums muskuļu audos. Pārāk ātra šķīduma injicēšana var izraisīt pacientam papildu diskomfortu.
Pēc šķīduma injicēšanas adata ātri, bet maigi jāizvelk un injekcijas vietā jāpieliek sterilas marles gabaliņš. Šļirce jāiznīcina noslēgtā, adatu necaurlaidīgā konteinerā. Vismaz 15 minūtes pēc intramuskulāras injekcijas pacientam jāuzrauga, vai nerodas apsārtums, pietūkums, asiņošana un citas nevēlamas reakcijas.