Uzvedības aktivizēšana ir terapijas veids, ko galvenokārt izmanto, lai ārstētu tos, kuriem ir hroniska depresija un pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTSD). Šāda veida terapija parasti pārbauda pacienta uzvedības modeļus, lai noskaidrotu, kāpēc viņam vai viņai ir depresija. Daudzi uzvedības aktivācijas terapeiti arī meklē darbības, kas traucē pacientam normāli un apmierināti funkcionēt sabiedrībā. Nākamais solis parasti ietver tādu aktivitāšu atklāšanu, kas pacientam patīk un kuras šķiet apmierinošas un mierinošas. Terapeits parasti palīdz pacientam izmantot šīs darbības, lai pārvarētu savus iekšējos blokus.
Daudzi cilvēki, kuri ir piedzīvojuši traumatisku notikumu vai cieš no depresijas, izvairās no noteiktām darbībām vai viņiem ir maz motivācijas paplašināt sevi. PTSS gadījumos pacients var noraidīt noteiktas darbības, situācijas, atrašanās vietas un cilvēkus, kas viņam atgādina par notikumu. Tam var būt neliela vai smaga ietekme uz pacienta dzīvi. Piemēram, PTSS pacients, kuram nepatīk noteikta odekolona smarža, parasti var izvairīties no tā un darboties normālāk nekā pacients, kurš izvairās no motorizēta transporta, piemēram, automašīnām, autobusiem, vilcieniem un lidmašīnām.
Tāda pati teorija attiecas uz tiem, kuri cieš no depresijas. Šie pacienti ne vienmēr izvairās no darbībām un vietām, bet viņiem ir maz enerģijas vai vēlmes mijiedarboties ar citiem un būt aktīviem. Uzvedības aktivizācijas terapija pārbauda gan pacientus, lai atrastu lietas, kuras viņiem patīk darīt, prasmes un cilvēkus vai vietas, kas viņiem šķiet atalgojošas. Pēc tam terapeits palīdz katram pacientam rekonstruēt savu dzīvi ap šīm lietām.
Tipiskā uzvedības aktivizēšanas sesijā terapeits un pacients var sastādīt pacientam pieņemamu, pozitīvu darbību sarakstu. Pēc tam terapeits palīdz pacientam izvēlēties noteiktu skaitu no šīm darbībām, ko iekļaut savā ikdienas dzīvē. Pacients pirmajā sesijā var izvēlēties tikai vienu vai divas aktivitātes un pēc vairākām nedēļām to skaitu dubultot vai trīskāršot. Mērķis ir palīdzēt pārstrukturēt pacienta emocionālo stāvokli, atbalstot viņu ar pozitīvu pieredzi.
Kad pacients ir pabeidzis visas sākotnējās sarakstā norādītās darbības, uzvedības aktivizēšanas terapeits parasti palīdz pacientam pievienot vairāk. PTSS pacientam tas var ietvert atalgojošas darbības pabeigšanu, kas ietver kaut ko tādu, no kā viņš vai viņa parasti izvairās. Piemēram, iepriekš minētajā situācijā terapeits var ieteikt pacientam ar taksi doties uz koncertu tikai dažus kvartālus no viņa mājām. Maiga iedarbība un pozitīvs iznākums pakāpeniski palīdz PTSS pacientiem paplašināt savas komforta zonas un kļūt mazāk ierobežotiem.
Pacientiem ar depresiju var būt nepieciešama atlīdzības sistēma, kas balstīta uz terapijas sesijām. Terapeits var nākt klajā ar žetonu sistēmu, kurā pacients veic noteiktu darbību skaitu un saņem kaut ko, ko viņš vēlas. Tas īpaši labi darbojas ar depresīviem bērniem un pusaudžiem, jo vecāki var palīdzēt, izmantojot sistēmu mājās.