Antropiskais princips ir vienkāršs fakts, ka mēs dzīvojam Visumā, kas izveidots tā, lai mēs varētu eksistēt. Ja Visums būtu citādi, mēs neeksistētu un tāpēc nevarētu veikt nekādus novērojumus. Kopš 1973. gada, kad to ieviesa teorētiskais fiziķis Brendons Kārters, antropiskais princips ir pakāpeniski kļuvis modē fizikas un filozofijas aprindās, sniedzot vienkāršu skaidrojumu dažām citādi ļoti mulsinošām sakritībām. Piemēram, kāpēc noteiktas fiziskās konstantes ir tik dīvaini noregulētas? Lai gan daži cilvēki to uzskata par pierādījumu par pārdabisku radītāju, materiālisti vienkārši ievēro, ka, ja tas būtu citādi, mēs šeit nebūtu.
Pateicoties kvantu mehānikas daudzo pasauļu interpretācijai, daudzi fiziķi ir uzskatījuši mūsu Visumu par vienu no daudziem — iespējams, bezgalīgi daudzu Visumu vai visumu superkopu, ko dažreiz sauc par “multivisumu”. Lai gan mēs neko nezinām par pamatā esošo procesu, kas varētu radīt šādus Visumus, domājams, ka tas ir nejaušs, novedot pie Visumiem ar dažādu izmēru, vecumu, blīvumu, izmēriem un fundamentāliem fizikālajiem likumiem.
Ņemot vērā daudzus nejauši ģenerētus Visumus, šķiet, ka daudzi būtu naidīgi pret delikāto, pašpastāvošo matērijas sakārtojumu, kas pazīstams kā dzīvība. Pat mazākā apakškopā būtu iekļauti inteliģenti novērotāji. Ja apziņu demonstrē tikai saprātīgu prātu apakškopa, tad pat var pastāvēt Visumi, kurus apdzīvo bezsamaņā esošie intelekti, vai hipotētiskas būtnes, kuras prāta filozofijā dēvē par “zombijiem”. Šīs aizraujošās domu līnijas izriet no antropiskā principa tālejošo seku atzīšanas.
Antropiskā spriešana ir izmantota jomās, sākot no superstīgu teorijas — centieniem izveidot vienojošu kvantu gravitācijas teoriju — līdz cilvēces nākotnes prognozēšanai; uzminēt Visuma likteni. Antropiskā principa izmantošana ir kritizēta par tā gandrīz baismīgo spēju veicināt induktīvos procesus dažādās jomās. Turklāt, tā kā tas ir tik jauns un neparasts, kritiķi apgalvo, ka šis princips dažās jomās ir pārspīlēts. Piemēram, grāmatā The Anthropic Cosmological Principle Džons Barovs un Frenks Tiplers iepazīstina ar “Galīgo antropisko principu”, kurā teikts, ka, tiklīdz Visumā radīsies saprātīga dzīvība, tā nekad neizmirs. Šādi principa gung-ho paplašinājumi dažu domātāju vidū ir izraisījuši skepsi. Citi uzskata, ka tas ir pārāk plašs, lai sniegtu noderīgas, pārbaudāmas un konkrētas prognozes.