Virtuālā realitāte ir tehnoloģija, kas ļauj lietotājam mijiedarboties ar vidi, kas pastāv tikai datorā. Parasti šis vārds ir rezervēts ieskaujošām tehnoloģijām, piemēram, HMD (uz galvas piestiprinātiem displejiem) vai mazām telpām, kuru sienas ir pārklātas ar ekrāniem, nevis vienkāršākām datorspēlēm, piemēram, World of Warcraft. Šis termins tika ieviests astoņdesmito gadu sākumā, kad datortehnoloģijas pilnveidojās līdz tādai pakāpei, ka varēja izveidot virtuālās pasaules ar vismaz virspusēju īstenības sajūtu.
Virtuālās realitātes jēdzienu popularizēja desmitiem grāmatu, filmu un TV šovu, īpaši 1999. gada filma Matrica. Matricā ir tik pārliecinoša virtuālā realitāte, ka tās iedzīvotāji neapzinās, ka tā nav reālā pasaule. Vienā no filmas slavenākajām ainām varonis tiek “atvienots” no Matricas un atklāj, ka viņš ir tikai viens no miljardiem cilvēku, kas dzīvo īpašās mākslīgā intelekta radītās pākstīs. Filmā tā vietā, lai sniegtu virtuālās realitātes pieredzi, izmantojot neveiklas aizsargbrilles vai cimdus, sensorie signāli tiek nosūtīti tieši lietotājam, izmantojot “smadzeņu ligzdu”, pievienojot lietotāja pakauša daivai. Lai gan Matrica ir tikai filma, daudzi smadzeņu pētnieki ir mēģinājuši izveidot ierīces, kas līdzīgas smadzeņu ligzdai, un ir tikai laika jautājums, līdz tehnoloģija kļūs dzīvotspējīga.
Virtuālās realitātes potenciālās priekšrocības ir daudzas. Futūristiskā virtuālajā pasaulē nabags varētu dzīvot kā karalis, baudot virtuālo bagātību un pat virtuālo seksu. Vēl ikdienišķāk, mijiedarbība, izmantojot virtuālo realitāti, ļautu uzņēmējiem vai draugiem satikties “aci pret aci”, pat ja tos šķir tūkstošiem jūdžu. Virtuālā realitāte ir ierosināta kā vizualizācijas rīks. Piemēram, ķīmiķi varētu iekļūt virtuālā telpā, kas piepildīta ar sarežģītām molekulām, un veikt “ķīmiskos testus”, manipulējot ar šiem objektiem ar savām rokām, tāpat kā kāds varētu paņemt Lego® komplektu un spēlēties ar tiem.