Eiropas valūtas vienība, kas pazīstama arī kā ECU, no 1979. līdz 1998. gadam bija Eiropas Monetārās sistēmas uzskaites valūta un eiro priekštecis. Tās valūtas kods bija XEU, bet dažreiz tika izmantots arī EDU. Eiropas valūtas vienība nebija īsta valūta, jo banknotes vai monētas nepastāvēja. Tas bija fiksēts valūtu grozs — vairāku valstu valūtu grupa — ar mērķi stabilizēt valūtas maiņas kursus un veicināt monetāro stabilitāti Eiropā.
Eiropas valūtas vienība, Valūtas kursa mehānisma (VKM) instruments, noteica visu iesaistīto Eiropas valūtu vidējo svērto vērtību. Tādējādi tika izveidota kolektīva mākslīgā valūta, kas paredzēta Eiropas dalībvalstu valūtas izmantošanai un stabilizēšanai. VKM arī fiksēja visas valūtas, izmantojot divpusējas saistības +/- 2.25% diapazonā.
Eiropas Monetārā sistēma nolēma aprēķināt Eiropas valūtas vienību kā fiksētu valūtu grozu. Valūtu grozi izmanto iepriekš noteiktu valūtu kopu, lai noteiktu kopējo vērtību vai summu. Aprēķinot vērtību, katras valūtas summa paliek nemainīga — sākotnēji noteikta un mainīta pēc pārskatīšanas — un katras valūtas svars mainās. Svari tika aprēķināti pēc Eiropas Kopienas (EK) nacionālā kopprodukta procentiem, starptautiskās tirdzniecības līmeņa un rezerves valūtas nozīmes.
Starptautiskie investori guva labumu no Eiropas valūtas vienības, jo tā bija stabilāka nekā tās sastāvdaļas Eiropas valūtas. Tas bija sagaidāms, jo valūta, kuras pamatā ir vidējais svērtais rādītājs, demonstrē maigākas kursu svārstības nekā atsevišķu valūtu kustības. Šī stabilitāte ļāva ārvalstu investoriem diversificēt un paplašināties, nepaļaujoties uz vienas valsts valūtu, palielinot dalībnieku kopienu plašumu un spēku.
Eiropas valūtas vienība kļuva par lielāko mākslīgo valūtu. Starptautiskie uzņēmumi EK ietvaros aprēķināja aktīvus un saistības Eiropas valūtas vienībās, šajās vienībās tika emitētas obligācijas, un 80. gadu beigās šīs daļas tika tirgotas ārpus Eiropas. Paplašinātie tirgi ļāva Eiropas valūtas vienībām pieņemt daudzas faktiskas valūtas lomas.
Neskatoties uz tās lielo lomu ieguldījumos un obligāciju emisijā, Eiropas valūtas vienība tika reti izmantota iekšzemes darījumu veikšanai. Lielākā daļa iekšzemes monetārās politikas faktiski ignorēja valūtu groza ietekmi, jo darījumi attiecībā uz iekšzemes naudas piegādēm bija nenozīmīgi. Ne visas komercbankas piedāvāja iespēju maksāt Eiropas valūtas vienībās, lai gan daži ceļojumu čeki tika izsniegti valūtā.
Eiropas valūtas vienību rašanās radās cerībā uz vienotu Eiropas valūtu. Tādējādi eiro 1999. gadā praktiski aizstāja valūtu grozu ar attiecību 1:1. Eiro banknotes un monētas sāka apgrozīt un aizstāt Eiropas vietējās valūtas 2002. gadā.
Eiropas valūtas vienības ieviešana obligāciju tirgos un ieguldījumu nolūkos ir iedvesmojusi ierosinājumus par papildu kolektīvajām valūtām. Ierosinātā Āzijas valūtas vienība un Pasaules valūtas vienība ir modelējušas savas idejas no Eiropas valūtas vienības. Tomēr abas ieteiktās valūtas ir sastapušās ar daudziem šķēršļiem un joprojām ir teorētiskas.
SmartAsset.