Rikarda ekvivalence, ko dažreiz sauc par Barro-Rikardo ekvivalenci, ir hipotēze, ko izmanto, lai norādītu, ka deficīta izdevumi nevar stimulēt ekonomiku. Ierosinātā līdzvērtība ir starp nodokļiem tagadnē un nodokļiem nākotnē. Saskaņā ar Rikarda ekvivalenci deficīta tēriņi ir līdzvērtīgi tūlītējam nodokļu palielinājumam, jo ekonomikas dalībnieki atzīs, ka deficītam ir nepieciešami turpmāki nodokļi.
Teorija savu nosaukumu ieguvusi no Deivida Rikardo, kurš to ierosināja 1820. gadā. Tomēr pats Rikardo šo ideju pilnībā neatbalstīja. Moderno formulējumu 1974. gadā izstrādāja Roberts Barro. Barro aktīvi popularizēja teoriju un izteica to vispārīgā formā, norādot, ka procentu likmes neietekmēs deficīta sadalījums starp parādu un nodokļiem.
Rikarda ekvivalences loģika ir tāda, ka mājsaimniecības atzīs, ka valsts parādam ir nepieciešami turpmāki nodokļi. Nākotnē šobrīd uzsāktā parāda dzēšanai nepieciešamo nodokļu apmērs palielināsies atkarībā no laika un procentu likmes. Privātā bagātība paplašināsies tāpat. Līdz ar to mājsaimniecībai, kura lieliski plāno nākotni, būtu jāatlicina tieši tāda naudas summa, kādu tā maksātu nodokļos tagad, jo šī nauda pelnīs procentus tādā pašā tempā, kādā pieaugs valsts parāds.
Rikarda ekvivalences idejā ir iekļauti daudzi pieņēmumi. Ģimenēm nākotnē ir jāplāno bezgalīgi tālu uz priekšu. Tiem jābūt pilnīgi racionāliem. Viņiem jārēķinās, ka viņi turpinās gūt ar nodokli apliekamus ienākumus ar tādu pašu likmi. Valdībai nedrīkst būt citu ienākumu avotu vai stratēģijas, lai atrisinātu savu parādu. Cilvēkiem ir jāvērtē sava nākotnes bagātība tieši tādā pašā mērā, kā viņi novērtē savu pašreizējo bagātību. Turklāt viņiem vienādā mērā ir jānovērtē savu bērnu bagātība un jānodrošina vienmērīga bagātības pāreja uz vecākiem un bērniem.
Lai teorija darbotos, nedrīkst būt arī iedzīvotāju skaita pieaugums, kas sadalītu pašreizējo parādu starp vairākiem nodokļu maksātājiem. Nedrīkst pieaugt valsts bagātība — ekonomikas izaugsme —, kas atvieglotu kopējo parādu atmaksu. Dažus no šiem pieņēmumiem atzina pats Barro; citus izcēla tādi kritiķi kā Martins Feldšteins un Džeimss Bukenans.
Spēcīgi empīriski pierādījumi Rikarda ekvivalencei ir maz, un lielākā daļa ekonomistu nepieņem hipotēzi kā pareizu. Joprojām pastāv daudzi argumenti par un pret parādiem, taču Rikarda līdzvērtība nekalpo kā spēcīgs instruments abās debašu pusēs.
SmartAsset.